Radio Maz Lastava

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās. Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā. Apgādā "Neputns" izdotas viņa esejas "Vienvirziena iela", kuras no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, tas ir arī viņa pēdējais tulkojums. Grāmatas priekšvārda autoram Artim Ostupam par Benjaminu interese bijusi jau studiju laikā, bet par Rīgas epizodi viņš uzzinājis jau vēlāk. Darbs "Vienvirziena iela" veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis, Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Valteru Benjaminu pazīstam galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis d

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins jau iepriekš brīdina, ka: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša." Svens Kuzmins gremdējas ne tikai vecvecāku vēstures modelī Vanagu namā (Brīvībenē) vai tajā, kas no tā palicis pāri, bet zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad. Tikmēr citi nodarbojas ar pagrīdes biznesu un veido tā laika konkurences īpatnības. Svena Kuzmina "Brīvībeni" izdevusi "Orbīta". Raidījumu atbalsta:

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība. Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā un raksta savu ceļojuma dienasgrāmatu, kuru varat meklēt sociālajos kontos „Iegriez pasauli”.   Mēs viņus sazvanām Kaboverdē, jo tur vēl ir puslīdz drošs internets, par tālāko – nav tik drošu ziņu. Ķīnas iespaidi ir divtik vērtīgi, jo ne tikai dokumentē sajūtas par mūsdienu Ķīnas cilvēkiem, izturēšanos, ēdieniem, dzērieniem, svētkiem (pat kazām!), bet arī par pandēmiju Ķīnas redakcijā. Laine un Arturs bija devušies uz Maņdžouli, kas ir pie Ķīnas un Krievijas robežas, lai mācītu skolā angļu valodu, „iestrēga” tur, apceļoja, izolējās, testējās… un svinēja Jāņus stepē. Laine un Arturs aicina kļūt par trešo ceļotāju viņu kompānijā un

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu. „Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes... „Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa. Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam. Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas. Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņ

Kaut arī romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Izraēlas rakstnieka Eškola Nevo romānā „Trijos stāvos” dzīvo pensionētā tiesnese, atraitne Debora, Hani, kuras vīrs bieži ir komandējumos, bet, dzīvojot mājās ar bērniem, viņa kļūst arvien izolētāka, un atvaļinātais armijnieks Arnons. Kas viņiem kopīgs? Ārēji – viens nams, kura dažādos stāvos viņi dzīvo… Eškola Nevo romānu „Trijos stāvos” no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds.   Raidījumu atbalsta:

„1904. gada 9.jūlija rīts uzausa mierīgs, gandrīz bez vēja, taču augsto egļu galotnes Blankenhofas parka malās locījās, zīmējot gaisā plašas elipses,”  šis teikums no Mika Koljera romāna „Stārks” iezīmē īpašo rituālo dienu, kad barons fon Blanks savas svītas pavadībā dodas braucienā no Blankenhofas uz Vidzemes jūrmalu. Neparastu skatu uz Vidzemes vācbaltisko ainavu atklāj Latvijā dzīvojošs brits, kurš labi runā latviski, bet raksta angliski. Koki un stārķi viņa romānā kļūst par simboliem. „Stārku” no angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi „Dienas Grāmata”, bet autors Miks Koljers sarunā Radio mazajā lasītavā atklāj arī, ka Cēsis viņam ir liktenīga pilsēta. Saruna ar rakstnieku arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam – grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī. Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt. Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kad rakstniece Laima Kota brauca uz Stambulu, viņai līdzi bija vienīgā Nobela prēmijas laureāta Orhama Pamuka latviski tulkotā grāmata "Sniegs". Toreiz Laima neprata turku valodu, nebija mācījusies zīmēt miniatūras, bet tagad viņa kļuvusi zināmā mērā par turku kultūras vēstnieci Latvijā, jo viņas tulkojumā no turku valodas klajā nācis Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans". Kā Laima saka intervijā, vīrs Ahmeds Kots viņai ir devis laiku un atbildējis uz Laimas daudzajiem jautājumiem. 16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda. Orhama Pamuka romānu „Mans vārds ir Sarkans” izdevusi „Dienas Grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Apzinoties, ka teātris gaistoša māksla, kura zūd līdz ar cilvēkiem, kas to rada un bauda, aktieris Kaspars Pūce nolemj, ka ir jāuzraksta stāsts par savu tēvu – teātra un kino režisotu Voldemāru Pūci. Grāmatas baltās lapas veido stāsti par dzīvi Latvjiā, pelēkās – par dzīvi izsūtījumā Vorkutā. Lasītāji paši var izvēlēties, vai lasīt visu pēc kārtas, vai izvēlēties, piemēram, tikai baltās. Radio mazajā lasītavā Kaspars Pūce stāsta, rāda tēva Vorkutas izsūtījuma laika darba grāmatiņu, bet Gundars Āboliņš lasa gan no baltajām, gan – pelēkajām lapām. Īpaši emocionāls, Latvijas Radio simtgadi gaidot, ir 1941. gada 1. jūlija rīts, kad Voldemāru Pūci pamodina telefona zvans. Atskan Alberta Jekstes balss, kurš saka: "Redzi, Voldi, mani, kuru vēl pavisam nesen tagad mūkošā komunistu vara iecēla Rīgas Radio direktora amatā, dara bažīgu mūsu Radio liktenis. Pilsēta tukša, vaņkas aizbēguši, friči vēl nav ienākuši." Un Voldemārs Pūce uzmet runu, ko radio nolasa Alberts Jekste. Tas ir aicinājums šajos juku laikos sargāt

Pesoa ‘’Nemiera Grāmata”. "Nav impērijas, kuras dēļ būtu vērts salauzt bērnam lelli…," šo portugāļu autora Fernandu Pesoa "Nemiera grāmatas" teikumu Gundars Āboliņš lasa vairakkārt, lai iegaumētu. Un varbūt pat pietiktu ar šo vienu teikumu, lai teiktu, ka Pesoa ir ģeniāls. Bet ir vēl daudz teikumu. "Nemiera grāmata" ir neparasta ar to, ka tai nav manuskripta, to veido dažādi teksti, ko autors drukāja ar rakstāmmašīnu vai rakstīja ar roku un pēc tam meta lielā lādē, kas pēc viņa nāves tika atrasta un droši noglabāta Portugāles Nacionālajā bibliotēkā. Mūsdienās lādes saturs digitalizēts un pārnests uz tīmekļa arhīvu. Šis 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis - poētiska dzejproza par cilvēku un Lisabonu - izdevumu piedzīvo tikai pēc autora Fernandu Pesoa nāves. "Nemiera grāmatu" no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevusi "Valodu māja". Saruna ar tulkotāju Denu Dimiņu Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns

Režisore un producente Ilona Brūvere jubilejas svin ar vērienu – šoreiz atverot autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve". Maršruts Rīga – Hamburga – Minhene – Rīga mūsdienās varētu šķist vienkāršs, bet ne tad, kad Ilonai nākas izceļot no Latvijas. Berlīnes mūris vēl nav kritis, un Latvijas neatkarības atgūšana vēl tālu. Ilonai nav rakstāmmašīnas un kosmētikas koferīša, bet viss vēl būs – arī atgriešanās Latvijā, arī "Dāmu paradīze 1900-2000" , arī televīzija un autorkino. Un, protams, citādā dzīve. Lai atgādinātu par 50., 60. un citiem gadiem, grāmatā ir arī neliels ekskurss aiz dzelzs priekškara un ārpus. Ilonas Brūveres  autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve" klajā laidusi izdevniecība "Aminori". Saruna ar Ilonu Brūveri arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījuma atbalsta:

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Īpašumu Birkenhofā nosauca par Bērzaini, un tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.   Raidījumu atbalsta:

Minsteres latviešu centrā ir iespējams ieiet Jaunsudrabiņa istabā un pataustīt, kāda bija bēgļiem izsniegtā sega DP nometnēs Vācijā. Minstere ir vieta, kas glabā arī Zentas Mauriņas braucamkrēslu un rakstāmmašīnu, Konstantīna Raudives balsu ierakstu ierīces, Kārļa Ieviņa vijoli. Minstere ir vieta, kur no 1946. līdz 1998. gadam darbojās latviešu ģimnāzija. Radio mazā lasītava ceļo uz Minsteri un sastop ģimnāzijas pēdējā izlaiduma absolventus, lasa Anšlava Eglīša „Lielo Mēmo”, stāsta, kā brāļi Kaudzītes savulaik ceļoja uz Vāciju un sarunājas par filmām, grāmatām un dzīvi. Sarunas ar ēkas namzini Viktoru Kangeru un bibliotēkas un arhīva vadītāju Dinu Krastiņu klausieties mūsu interneta pielikumā - tur plašāks stāsts par Minsteres latviešu nama vēsturi, ģimnāzijas leģendāro personu Austru Rudzīti un lietām, kas tagad glabājas piemiņas istabās: Raidījumu atbalsta:

„Kā jūs dzīvojāt pēc tam? Kā jums izdevās sadzīvot ar padomju varu?” šos jautājumus Valentīnai Freimanei uzdeva pēc pirmās atmiņu grāmatas „Ardievu, Atlantīda!” izdošanas. Iespējams, ka īsā atbilde ir: „..ja esi ieslodzīts šajā pasaulē, tev tajā ir vienkārši godīgi jādzīvo.” Garākas atbildes sarežģītos līkločos piecās Valentīnas dzīvēs seko otrajā atmiņu grāmatā „Antigones likums”. Teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes „Antigones likumu” lasām viņai svarīgās Berlīnes adresēs kopā ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu un aktieri Gundaru Āboliņu.   Raidījumu atbalsta:

"Āboliņ, jums biežāk būtu cilvēkiem priekšā Blaumanis jālasa," tā, atvadoties pie Latvijas Radio studijas durvīm,  Gundaram Āboliņam saka literatūrzinātniece Līvija Volkova, kuras pētnieces mūžs ir veltīts Rūdolfam Blaumanim. 2017. gadā Līvija Volkova saņēmusi Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pavisam nesen izdota Rūdolfa Blaumaņa darbu izlase, kurā Līvijas Volkovas izvēlēta proza, dzeja, dramaturģija un raksti par personībām, bet katrs teikums komentāros ir precīzs un izsvērts, tekstus un arhīvu materiālus pētot un kontekstus atrodot. Piemēram, vai varat pateikt, kā slavenajās „Skroderdienās Silmačos” parādās uz Transvālu peldošie angļu karakuģi? Līvija Volkova citē: "Rūdis. Saki, Joske, vai tev ir dinamīts vezumā? Joske: Vai Tu domā, ka mana vezume ir angļu kugis, kas brauc uz Āfrika?" Radio mazā lasītava pirmsjāņu laikā tiekas ar literatūrzinātniekiem Līviju Volkovu un Benediktu Kalnaču, Gundars Āboliņš lasa mazāk zināmus Blaumaņa tekstus, pāršķirstot  Livijas Volkovas sastādīto Rūdolfa

Ieskatīties karalienes dzīvē caur 24 logiem – tas ir veids, kā britu vēsturniece, kuratore Lūsija Vērslija, kuras kontā ir arī televīzijas raidījumi, raksta par karalieni Viktoriju. Kāds saulessargs no melnām mežģīnēm iedvesmo  meklēt vēstules un dienasgrāmatas, kurām galmā, protams, īsti uzticēties nevar, un rakstīt grāmatu "Karaliene Viktorija. Meita, sieva, māte, atraitne". Tas tomēr nav mežģīnēm apvīts romāns, bet gan dokumentāls stāsts par sievieti, kura radīja laikmetu. Karaliene Viktorija bija britu impērijas un vesela laikmeta simbols 19. gadsimtā. Radio mazā lasītava šoreiz iepazīstas arī ar jaunu tulkotāju – Līvu  Kukli, kurai ir nopietna interese par britu vēsturi un kultūru.  Lūsijas  Vērslijas dokumentālo stāstu "Karaliene Viktorija" izdevuši "Latvijas Mediji", no angļu valodas tulkojusi Līva Kukle. Raidījumu atbalsta: