Zinmais Nezinmaj

"Skaisti dziedi, lakstīgala Rīgas torņa galiņā." Šāds raksturojums nebūs precīzākais, jo lakstīgalas nesastapsi sēžam augstu kādā atklātā koka galotnē un dziedam. Dziedot lakstīgalas galvenokārt sēž krūmu vai koku lapotnē, visbiežāk to vidusdaļā, nevis galotnē.  Ar skaisto pogotāju iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. Lakstīgalas dzīves vide ir dažādi upmalu un mežmalu krūmāji, mitras un krūmainas pļavas pie upēm un strautiem, dārzi un to apkārtne. Tikai galvenais, ka atrodami gana daudz krūmi.  Daudziem ir zināma raksturīgā lakstīgalas pogošana, kura sastāv no vairākām atšķirīgām frāzēm, kas tiek vairākkārt atkārtotas. Atsevišķu lakstīgalu dziesmas daudzveidība ir atkarīga no putna pieredzes. Tik raksturīgās dziesmas dēļ lakstīgalai ir bijusi liela nozīme arī latviešu kultūrā.  Lakstīgalas uztraukumu raksturo skaļi svilpieni. Bet, par spīti krāšņajai dziesmai, lakstīgalas izskats gan nav tik krāšņs. Lakstīgalas ir brūngani pelēki putni ar tumši rūsgano asti. Vēderpuse ir

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Euro

Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem. Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā. Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt? Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām. Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu? Aplūkojot cil

Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane. Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokenu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā. Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā ne

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. "Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece. "Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece. Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nes

Anatomija ir medicīnas pamats, anatomijas kolekcijas un krājums – vērtīgi avoti, kas ļauj ielūkoties cilvēka trauslajā dzīvē no pavisam bioloģiska skatu punkta. Kā tapis anatomikums Latvijā un kādas ir vērtīgākās kolekcijas pērles? Tas nav gluži ierasts muzejs, bet tajā ir eksponāti – ļoti tieši, patiesi, kādam var šķist nepatīkami un tomēr – tie visi ataino reālo cilvēka bioloģiju un tapuši ar cieņu un nerimstošu zinātkāri par cilvēka dabu. Anatomikumu vēsturei pasaulē, Latvijā, šo neparasto eksponātu un kolekciju tapšanā pievēršamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktors, profesors Juris Salaks un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem. Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi. Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga. Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai a

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to

Šogad slimnīcā nonācis jau pirmais pacients ar saindēšanos no savvaļā atrodamām sēnēm. Šoreiz pie vainas bijusi nepareiza bisīšu pagatavošana. Taču ne tikai bisītes ir sēnes, kas prasa īpašu rūpību gatavojot, šādu sēņu un arī augu ir lērums. Ko drīkst cept, vārīt un kaltēt droši, ko drīkst tikai ar īpašu piesardzību un no kā labāk atturēties. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, farmācijas doktore Renāte Teterovska.   Zinātnes ziņās par pētījumu, kurā atklāts, ka mūsu mikrobiomu ietekmē cilvēki, ar kuriem ikdienā visvairāk pavadām laiku. Vai šī ietekme ir pozitīva un mūsu mikrobioms kļūst bagātīgāks? Pārsteidzoši vai ne, bet saskaņā ar jaunu Austrumanglijas Universitātes pētījumu dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem var ietekmēt mūsu zarnu baktērijas jeb mikrobiomu. Šādu secinājumu zinātnieki izdarījuši, pētot gan nevis pašu cilvēku, bet Seišelu salu dziedātājputnus. Zinātnieki savākuši putnu ekskrementu paraugus

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds. "Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme." "Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs. Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztap

Hokeja spēle, vēlēšanu debates, vakcinācija vai ekonomika – par šādiem jautājumiem viedoklis teju visiem, nereti visskaļāko pauž tie, kuri var lepoties ar visniecīgākajām zināšanām konkrētajā jomā. Psiholoģijā tam pat ir īpašs apzīmējums – Daninga - Krīgera efekts. Vai pašpārliecība mūs padara par ekspertiem un vai tiesa, ka, jo zinošāki kļūstam, jo grūtāk mums formulēt savu viedokli un vēlme paust savu nostāju mazinās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece. Kā valsts vara var ietekmēt sabiedrības paradumu maiņu veselības jautājumos Zināms, ka noteiktā vecuma grupā mums ir iespējams veikt valsts apmaksātu krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu. Jau vairākus gadus ik palaikam tiek rīkotas dažādas veselības veicināšanas kampaņas, kur piedāvā bez maksas pārbaudīt šo vai citu mūsu orgānu darbību. Ir cilvēki, kas ar prie

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem. Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē. Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties. Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē. Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. N

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvē

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta.  Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu. "Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs. Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt.  "Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligz

Raidījumā pievēršamies astronomijai un kādam ļoti interesantam pētniecības tematam - kosmiskiem objektiem, kas šķietami nepieder nedz kādai zvaigžņu sistēmai, nedz citam objektam. Iedomājamies planētu, kurā nav gadalaiku, nekad neuzaust rīts un debesīs ir vien piķa melna tumsa ar maziem attāliem zvaigžņu punktiņiem. Šādas planētas klīst Visuma dzīlēs un tās ir ne tikai planētas, bet arī dažādi citi objekti. Kā var ieraudzīt to, kas nav savas zvaigznes apspīdēts, un ko zinām par šiem objektiem? Par to saruna ar Latvijas universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un un astronomijas entuziastu Raiti Misu.   Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks? Vispirms stāsts par neparasto un visai ambiciozo zinātnieku darbu ar mērķi veikt mērniecības darbus no Norvēģijas līdz pat Melnajai jūrai. Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks un kāpēc tolaik tas bija tik sarežģīts uzdevums? Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas departamenta direktora Ivara Liepiņa kabinetā esam pārlīkuši par senu karti, ku

Cilvēces vēsturē uguns bija pagrieziena punkts un tās pieradināšana, prasme savaldīt un izmantot savā labā uguni - viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēka izdzīvošanas arsenālā. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam uguns fiziku un ķīmiju, kā uzvedas uguns saskarē ar dažādiem materiāliem. Kas deg, kas gruzd, kas dūmo, kas sprāgst un kas nedeg vispār? Kā to pēta un kā dzēš?  Skaidro Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes Resursu pārvaldīšanās nodaļas vecākais inspektors Andris Molotanovs un Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes vadošais pētnieks Edgars Bukšāns.