Radio Maz Lastava

Pirms Ziemassvētkiem Radio mazā lasītava meklē īpašas grāmatas un lasa "dzīvajā". Gundars Āboliņs lasīs fragmentus no Astrīdas Lindgrēnes "Kara laika dienasgrāmatas" un šo to no "Emīla ziemas grāmatas". Īpašais pārsteigums - fragmenti no topošā Gundara Āboliņa tulkojuma. Viņš tulko sava kolēģa vācu aktiera Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) darbu "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", kas latviskots skanētu "Ak šis caurums, sasodītais caurums…".   Raidījumu atbalsta:

„Šis romāns ir veltīts visiem, kas izgāja caur slimnīcas parku pie Bekomberjas laikā no 1932. Līdz 1995. gadam,”, tā lasāms grāmatas „Mīlestības gravitācija” nobeigumā. Sāras Stridsberjas tekstu tulkotāja no zviedru valodas Dace Deniņa dēvē par „caurspīdīgu”. Bekomberjas psihiatriskā slimnīca pie Jūdarna meža netālu no Stokholmas reiz bija viena no lielākajām Eiropā. Cilvēki, kuri tur nokļuva, iespējams, arī savā ziņā ir „caurspīdīgi” – tālāk no visu acīm. Sāras Strindsberjas romāns „Mīlestības gravitācija” ir gan par bailēm un ilgām krist, gan utopisku vēlmi uzķert to, kurš krīt, un noturēt gaismā. Bekomberjā sastopas Džimijs Dārlings kā pacients, ārsts Edvards Vintersons, kurš naktīs ņem līdzi Džimu un dažus citus pacientus uz ballītēm; tur ir medicīnas māsa Ingera Fogele, Sabīna, Pauls un Džimija Dārlinga meita Džekija, kura brauc apciemot tēvu un sāk Bekomberjā pavadīt arvien vairāk laika. „Mīlestības gravitācijas” autore Sāra Strindsberja ir godalgota mūsdienu zviedru rakstniece un dramaturģe, 2015. g

Pjēra Jaravāna debijas romāna „Paliek tikai ciedri” beigās dots pārskats par Libānas pilsoņu karu līdz 1992. gadam, un tas liek meklēt arī ekspertu, kas „Radio mazajā lasītavā” var ieskicēt Libānas politisko kontekstu. To dara Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, kura atgādina, ka savulaik Beiruta dēvēta arī par ‘Tuvo Austrumu Parīzi”. Šo grāmatu lasot, ir svarīgi zināt, kas ir Libānas „Ciedru revolūcija”, kāda ir Libānas situācija mūsdienās, lai saprastu fonu, uz kura risinās Vācijā uzaugušā Samīra tēva dzimtenes Libānas noslēpuma minēšana. Pjēra Jaravāna romāns „Paliek tikai ciedri” ir tulkots vairākās valodās un iekļauts projektā „Radošā Eiropa”. No vācu valodas tulkojusi Irēna Gransberga, izdevuši „Latvijas Mediji”. Autors arī citē kādu libāniešu sakāmvārdu, kas vēstī - „ja kāds iedomājas, ka ir sapratis Libānu, viņam tā nav īsti izskaidrota”.   Raidījumu atbalsta:

Ja domājat, ka pazīstat igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, ja zināt viņa "Kaku un pavasari", "Loti", "Tildu un putekļu eņģeli" vai "Igauņu bēres", tad romānā "Lidojums uz Mēnesi" ir pavisam cits Kivirehks. Iedvesma darbam nākusi no ukraiņu pasakas "Gaisa kuģis". Bet kas to lai zina, cik pasaku, mītu, sirreālisma tēlu stāvējuši blakus autoram, lai taptu romāns par kosmonautu, kurš vēlas satikt savus septiņus draugus, un, kas to lai zina, varbūt arī lidot kosmosā. Andrusa Kivirehka romānu "Lidojums uz Mēnesi" izdevis "Pētergailis", no igauņu  valodas tulkojis Guntars Godiņš. Varbūt arī jums teksts viegli plūdīs caur pirkstiem un uzzīmēs šķietamu 21. gadsimta Igaunijas greizo spoguli…   Raidījumu atbalsta:

Olli Jalonens ar kuģi brauc uz Svētās Helēnas salu, lai uzrakstītu kādu romānu, bet uzraksta pavisam ko citu - "Debesu lodi". Par zēnu Angusu, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet Haleja kungs viņam liek skaitīt zvaigznes un putnus. Tad viņš mācās lasīt un uzzina, ka ir vismaz četri lasīšanas veidi. Svētās Helēnas sala ir provinces province, un Angusam nav tēva, bet viņā mīt apbrīnojama vēlme visu izzināt. Olli Jalonena romānu "Debesu lode" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevusi "Valodu māja". Kopā ar autoru Olli Jalonenu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un aktieri Gundaru Āboliņu lasām "Debesu lodi" un piedzīvojam attiecības starp burtiem un cipariem. Tas ir Apgaismības laika sakums. Grāmata gan jālasa ļoti uzmanīgi, jo no tās var izbirt burti. Olli Jalonens un Maima Grīnberga viesojās arī Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Izdevniecība ''Aminori" turpina tulkot un izdot rakstošo kinorežisoru grāmatas, šoreiz tās ir provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči esejas "Mana brīnišķīgā apsēstība". Lasot šo grāmatu, tāpat kā tulkotājai no itāļu valodas Līvai Trekterei, gribas pārskatīt ne tikai Bernardo Bertoluči filmas, bet arī tās pasaules klasiķu filmas, kuras viņš piemin savās esejās. Dāvim Sīmanim ir bijusi gandrīz nejauši liktenīga tikšanās Romā ar Bernardo Bertoluči, taču šī saruna pirmoreiz publicēta šajā grāmatā kā priekšvārds. Dāvim Sīmanim nozīmīgākā Bertoluči filma ir ''Konformists", bet pazīstamākās filmas , šķiet, ir "Pēdējais tango Parīzē", "Pēdējais imperators" un "Sapņotāji". Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par paša filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un

Mūsu zināšanas par portugāļu literatūru ir gauži skopas, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz Žasintu Lukaša Pireša romāns ''Īsts aktieris", kurā varam sazīmēt gan Latvijas teātra un politiskajai videi, gan Eiropas identitātei svarīgas lietas, pie tam pasniegtas ironiskā un it kā vieglā formā. Romānā ir arī kriminālā līnija, bet tā lai paliek tiem, kuri lasīs visu grāmatu. Mēs kopā ar tulkotāju Edvīnu Raupu un aktieri Gundaru Āboliņu izklaidējāmies ar teātra un kino līnijām. Romāna galvenais varonis ir aktieris (ne pārāk veiksmīgs, jo ir bez darba) Ameriku Abrils, kurš tikko saņēmis piedāvājumu filmēties galvenajā lomā filmā "Būt par Polu Džamati". Tad nu filmas scenārijs, aktiera fantāzijas par kādu paša radītu projektu un reālā dzīve sametas vienā postmodernā tekstā. Pats autors Žasintu Lukašs Pirešs ir rakstnieks, dramaturgs, režisors, mūziķis un futbola fans, gan jau viņš kaut ko zina par teātra pasaules finesēm. Žasintu Lukaša Pireša romānu ''Īsts aktieris" izdevis apgāds "Aminori".   Raidījumu atbalsta:

Cilvēki joprojām atstāsta Finka pareģojumus, kas dzīvo kā ģimenes leģendas. Bet varbūt ne visi ir izpētījuši senas fotogrāfijas, uz kurām reljefā redzams elegants paraksts "E.Finks". Kas zina, varbūt izdosies arī Harkivas arhīvos atrast kādas Eižena Finka bēgļu laikā fotografētās. Leģendas par Finku tagad atdzīvinājusi Jura Visocka un Pāvila Raudoņa grāmata "Finks un sargeņģelis. Zibsnis. Romāns par izredzēto Eiženu Finku, kas redzēja pāri laikiem", savukārt Finka fotogrāfa ceļu ir pētījis fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Ar viņu arī šoreiz tiekamies, bet fragmentus par Eiženu Finku lasa Gundars  Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Springšļu dzirnavās – vienā no Latvijas izglābto grāmatu vietām Radio mazā lasītava ciemojas kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un Gundaru Āboliņu. Oktobra sākumā klajā nāk Ojāra Celles „Atklātas vēstules”, tās ir vēstules, kas ceļojušas no Rīgas uz Ameriku sievai Mārai, kurai bija grūti saņemties pārcelties uz Latvijas pēc neatkarības atgūšanas. Tagad viņa ir Latvijā kopā ar vīra vēstulēm, kuras nolēmusi nodot atklātībā grāmatā. Ojārs Celle (1929–2021) ir  sabiedrisks darbinieks un žurnālists. Dzimis Rīgā, Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur beidzis ģimnāziju Hannoverē. 1950. gadā izceļojis uz ASV rietumkrastu. 1959. gadā beidzis Kalifornijas Universitāti Bērklijā, iegūstot ģeologa specialitāti. Aktīvi darbojies latviešu trimdas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Vairāku latviešu izdevumu redaktors, galvenokārt raksta par sabiedriski politiskiem jautājumiem. 1995. gadā atgriezies uz dzīvi Latvijā. Tā var lasīt portālā literatura.lv. Ligitu Kovtunu pārsteigušas

Radio mazā lasītava šoruden ieceļo arī kādā „izglābto grāmatu vietā” – Springšļu dzirnavās pie Vivianas un Jāņa Zipiem. Tur var svinēt kāzas un baudīt dabas klusumu, bet var arī baudīt grāmatu klusumu bibliotēkā, kur atrodamas grāmatas, kuras šurp veduši cilvēki no tuvākām un tālākām vietām. No šejienes grāmatas atkal ceļo tālāk, piemēram, uz Vāciju, uz Bērzaini, kur saimnieko Inese un Āris Aveni, tur tiekas latvieši no Vācijas, Francijas un Šveices, jo Freiburgai ir tieši tik izdevīga ģeogrāfija. Viviana Zipa mums uztic palasīt visvērtīgāko bibliotēkas grāmatu – Edvarta Virzas „Straumēnus”, un Gundars Āboliņš lasa to, kas dzirnavām piederas. Bet, runājot ar Inesi un Āri Aveniem, protams, jautājam arī par latviešu rakstnieku piemiņas vietām Eiropā – Zentas Mauriņas Bad Krocingena ir turpat blakus, un mums todien noder kāda Mauriņas eseja par ceļošanu, kas izklausās, kā šodien rakstīta. Springšļu dzirnavās esam kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un mums ļauts ieskatīties vēl topošas grāmatas ma

Gusts Ābele 15 gadu vecumā dibinājis teātra studiju "Kāpnes", tagad kļuvis par Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa teātra režijas studentu un vienlaikus ar studenta apliecību var turēt rokās savu debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums". Viņš piedalījies mazliet grafomāniskā, bet pašdisciplinējošā romānu rakstīšanas mēnesī, kad katru dienu jāuzraksta noteikts skaits zīmju, bet tavs vienīgais izaicinājums, ar kuru jāsacenšas, ir tava baltā lapa. Iedvesmojies no saviem domubiedriem, literatūras, teātra, kino, bet jo īpaši no filmas "Sapņotāji", Gusts Ābele pats mazliet atgādina sapņotāju, kurš koķetē ar domu par "Pasaulē mīļāko troksni", bet pagaidām gan Radio mazajā lasītavā nonākusi viņa debijas grāmata "Pasaulē mīļākais klusums". Plašāka saruna ar Gustu Ābeli raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Zviedru medmāsas, somu vecmātes, norvēģu ārsti, somu mežstrādnieki, viens somu žurnālists, angļu piloti un stjuartes nokļūst uz kādas Klusā okeāna salas. Piespiedu nolaišanās rada piespiedu kopdzīvi uz salas, kas nozīmē, gan plānu, kā tikt prom, gan plānu, kā izdzīvot pagaidām un .. iekārtoties. Šajā iedomātajā salas utopijā darbojas gan anarhistiski, gan nedaudz traki un dumpinieciski personāži. Viņi sāk strīdēties gan par valodu lietojumu, gan veidot vietējās pārvaldes struktūras, un, protams, dzīvo, lai ko tas arī nozīmētu. Arto Pāsillina ir viens no slavenākajiem somu rakstniekiem, viņa darbi tulkoti arī latviešu valodā. Romāns „Paradīzes salas gūstekņi” pirmoreiz Somijā publicēts 1974. gadā, bet cilvēka dabā izrādās nekas daudz nemainās. Radio mazā lasītava tiekas ar tulkotāju Guntu Pāvolu, kura dzīvo Somijā, bet Gundars Āboliņš tepat Latvijā lasa fragmentus no Arvo Pāsillina romāna „Paradīzes salas gūstekņi”.   Raidījumu atbalsta:

Pēteris Kalniņš savas atmiņas noslēdz ar šādu teikumu: „Rakstīts 88. gadā no manas dzīves 1843. gada līdz 1928. gadam”. Šī grāmata mūs ne tikai aizved senā pagātnē, sekojot Pētera Kalniņa atmiņām, bet aizved arī uz mūsdienu Tirzu, kur dzimuši daudzi kultūras cilvēki, kur joprojām dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi atgādināt par Tirzas sakņu sistēmu. Grāmatas sastādītājs un kultūrvēsturisko komentāru autors Nils Treijs stāsta, ka Pēteris Kalniņš savas atmiņas sācis rakstīt 88 gadu vecumā, tās mūsdienās kļuvušas pieejamas ar Pētera Kalniņa mazmeitas palīdzību, bet grāmatā to izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Gundaram Āboliņam īpaši patika stāsts „Sarunājām spēlēt teātri”, kurā (tāpat kā citos stāstos) ir daudz interesantu vecvārdu, piemēram, šajā tekstā atrodami tādi jēdzieni kā „grāmatas”(ar ko domātas lugas), „valsts” (pagasts) un „saejam uz provspēli” (sākam mēģinājumu). Pētera Kalniņa „Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada” izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Par to Radio mazajā l

Anšlava Eglīša ekspozīcijas vadītāja Inciemā Sintija Kostjukoviča ar Radio mazās lasītavas palīdzību saka paldies tam labvēlim, kurš anonīmi atsūtīja divas kastes ar Anšlava Eglīša grāmatām no Amerikas. Savukārt Gundars Āboliņš, kurš visu vasaru filmējies Viktora Eglīša lomā seriālā "Pansija pilī", tagad lasa priekšā gan no „Pansijas pilī", gan no romāna "Ilze", kas tieši Anšlava Eglīša dzimšanas dienā - 14.oktobrī, tiks atvērts Inciemā. Skolotāja Māra Ozola atceras, kā sākusies viņas interese par Anšlavu Eglīti un kā 4 gadu vecumā Dobelē vectēvs viņu ņēmis līdzi parunāties ar Hildu Vīku (Anšlava pamāti, Viktora Eglīša otro sievu), kaut gan diezin vai toreiz kāds viņai īsti ko stāstījis par Hildu Vīku. Ja jau Radio mazā lasītava ir atceļojusi uz Inciemu, vietu, kur 1922.gadā rakstniekam un mākslas teorētiķim Viktoram Eglītim piešķir lauku īpašumu, bet viņa dēls Anšlavs to padara slavenu ar romānu „Pansija pilī", tad Gundars Āboliņš lasa arī Viktora Eglīša dzeju.

Uz Akuratera māju Torņkalnā, kur tagad ir Akuratera muzejs, bet 1933. gadā tā celta kā dzejnieka, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Akuratera ģimenes māja, mūs aizved Daiņa Bruģa grāmata "Akuratera māja". Radio mazā lasītava ceļo pa Akuratera istabām un apbrīno gan ģimenes, gan vēlāko mājas iemītnieku cieņu un saudzību pret lietām, interjeriem, grāmatām, pat pret zīmuli, ar kuru rakstījis Jānis Akuraters. Sēžam Akuratera mājas verandā, mums stāsta muzeja vadītāja Maira Valtere, bijusī vadītāja Ruta Cimdiņa un Dainis Bruģis. Ja arī esam atbraukuši ar to vien zināšanu, ka Akuraters sarakstījis Kalpa zēna vasaru, tad , jau promejot, mūs pavada stāsts par romānu Pēteris Danga un tēlojums "Kā stundas skrien". Jāņa Akuratera mājā ciemojās Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa un Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Ir diezgan drosmīgi aplūkot mūziku pasaules vēstures kontekstā, bet vienlaikus arī cilvēka mūža ietvarā, tad arī vēl saskaņā ar evolūcijas teorijām. To tomēr dara Liverpūles universitātes Mūzikas nodaļas profesors, pianists, pasaulē atzīts Bēthovena eksperts, autors rakstiem par mūzikas filozofiju un psiholoģiju Maikls Spicers grāmatā „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes”. Kopā ar tulkotāju Renāti Punku sekojam Maikla Spicera domām, kurām ir milzīgs laika un ģeogrāfijas apjoms, jo pirms 165 miljoniem gadu radās ritms, pirms 66 miljoniem gadu dzima pirmās melodijas, bet pirms 40 000 gadu Homo sapiens izgatavoja pirmo mūzikas instrumentu. Pēc autora domām mūzika mūsu izcelsmes stāstā ir palikusi ēnā. Maikla Spicera grāmatu „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Katrs romāns un katra monogrāfija sērijā „Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem ir gaidīta un nāk arī ar savu rašanās stāstu. Romānu par Kārli Skalbi bija iecerējis Pauls Bankovskis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā tas tika uzticēts Svenam Kuzminam. Ar Svenu tiekamies pie romāna „Skaistums un nemiers”, kas vēsta par Skalbes jaunības ideāliem, pirmajiem literārajiem mēģinājumiem, pirmajiem darbiem un sapņiem. „Tiem lasītājiem, kas Skalbi vispirms saista ar pasakām un dzeju, ar dziļa patriotisma pilnajām „Mazajām piezīmēm” un rakstnieka darbību Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, dzejnieka jaunības laika sakari ar revolūcijas idejām var likties negaidīti. Taču pietiek vien atcerēties Skalbes pirmo sarakstīto pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un tajā skaidri paustās dumpīgās alkas izrauties no Miera un Pieticības malas trūdiem, pietiek atcerēties ziemeļblāzmas jeb kāvu simbolismu gan šajā pasakā, gan Skalbes dibinātajā publicistikas izdevumā ar tādu pašu nosaukumu („Kāvi”), lai nojaustu, ka ro

Šoreiz esiet gatavi filozofiskiem, esejiskiem un vienlaikus absurdiem tekstiem, jo to autors ir absurda dramaturgs Ežēns Jonesko. Agnese Kasparova tulkoja Ežēna Jonesko lugu “Degunradži” Dailes teātrim, tagad Omnia Mea” izdevusi viņas tulkotās Ežēna Jonesko “Piezīmes par un pret”. ““Piezīmes par un pret” apkopo svarīgākos Jonesko tekstus, kuros dramaturgs dalās domās par autoru, tā misiju, par mākslu un rakstniecību kopumā, par avangardu, mūsdienu teātri, savām lugām, par kritiku, attieksmi pret to, velkot paralēles ar citiem mākslas veidiem, par kritikas neiespējamību, ilustrējot to ar dzīviem piemēriem, par valodas krīzi un valodu kā modernu kara metodi, par subjektīvo un objektīvo, par aplamo un vienlaikus patieso. Šo uzskaitījumu varētu turpināt šķietami nebeidzami – tik visaptverošas ir autora piezīmes par un pret. Jonesko tajās dalās personīgajā pieredzē. Viņš pats atzīst, ka nav nedz teātra zinātnieks, nedz mākslas filozofs. Pēc Jonesko vārdiem, rakstnieka darbs ir nevis vēstīt, bet jautāt. Viens jau

Reina Rauda romāna „Saulesraksts”  galvenās varones tēlu tiešām ir iedvesmojusi vēsturiska persona Anete Buša, taču par viņu pārāk daudz nav zināms. Realitātē viņa bija kādus desmit gadus vecāka par romāna galveno varoni Lilī Ojamu. Viņu likteņos ir dažas līdzīgas iezīmes, abas tiešām darbojās Krievijā cirka trupā, abas pilsoņu kara laikā bēga uz Šanhaju un no Šanhajas uz Tokiju. Un abas patiešām kļuva par sumo cīkstonēm. Otrs romāna varonis ir  lingvistikas amatieris Cuneo Ņitta, cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš oficiāli dodas uz Krieviju meklēt karā pazudušā brāļa kapu, taču patiesībā grib atrisināt noslēpumu, kas viņu aizved vēl daudz tālāk. Romāna „Sauleraksts” autors ir igauņu rakstnieks Reins Rauds – daudzpusīgs intelektuālis, poliglots, universitātes profesors, japanologs, sabiedriskās domas ietekmētājs, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni „Perfektā teikuma nāve” (arī izrāde Nacionālajā teātrī) un „Rekonstru

Kad aktieri lomai pirms filmēšanas katrreiz tik ilgi grimē, ka paliek garlaicīgi, tad aktieris izdomā, ka pa to laiku var taču zīmēt ar pirkstu telefonā nelielas ainiņas kā kadrus, tad parādīt kolēģiem un vēl pierakstīt klāt kādu mīlīgu, asprātīgu īstekstu. Šis aktieris, kuru tik ilgi grimēja Berharda Dīriķa lomai filmā „Zeme, kas dzied”, ka viņš sāka zīmēt telefonā, ir Vilis Daudziņš. Apgāds „Neputns” savukārt nolēma šīs bildes izdot grāmatā, un tā tapa Viļa Daudziņa „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Radio mazajā lasītavā lasīt un bildes mēģina izstāstīt Gundars Āboliņš, bet Zane Daudziņa mīļi velk uz zoba autoru Vili Daudziņu. Vilis Daudziņš par bilžu tapšanu stāsta arī Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta: