Kultras Rondo

Dziedātājai Vizmai Zvaigznei ir tuva kamermūzika un, viņasprāt, tā jāpopularizē. Kopā ar ģimeni dziedātāja jau piekto gadu rīko brīvdabas festivālu Siguldas pusē un aicina baudīt augstvērtīgus koncertus. Šīs nedēļas nogalē Nurmižos risināsies brīvdabas festivāls „Kā nenogurt no tā, ka esi dzīvs” un kamermūzikas koncertcikls „Tuvāk zvaigznēm”. 

Par starpkultūru komunikāciju divdesmit gadu griezumā no 2004.gada Kultūras rondo studijā pārrunājam ar monogrāfijas “Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā” autori Vinetu Skujiņu un politologu Uldi Ozoliņu. Monogrāfija ir sociolingvistisks pētījums par starpkultūru komunikāciju Latvijā laikā no 2004. līdz 2024. gadam, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā līdz mūsdienām, kad vērojama latviešu valodas diskriminācija un divvalodība latviešu un krievu valodā.

Savu simto sezonu šoruden sāks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). Un sāks to augstā mākslinieciskā un emocionālā pacēlumā, ko devuši trīs gadi kopā ar jauno un enerģisko māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski. Mūziķu un publikas iemīļotais diriģents rudenī dosies tālāk, un kas pārņems LNSO mākslinieciskā vadītāja posteni, vēl nav zināms. Neskaidrības sajūtu papildina arī orķestra atrašanās ārpus pastāvīgām mājām, jo Lielā ģilde ir remontā un līdz nacionālajai koncertzālei vēl tālu. Turpmākos divus gadus orķestris skatītājus uzņems Kongresu namā. Devāmies raudzīt, kāda noskaņa valda orķestrī šajā pārmaiņu laikā – to jubilejas sezonas priekšvakarā, gatavojoties visnotaļ īpašam rītvakara koncertam ar Tarmo Peltokoski un viņa 95 gadus veco diriģēšanas pedagogu Jormu Panulu no Somijas. Bet izpārdoto LNSO koncertu kopā ar Tarmo Peltokoski un Jormu Panulu rītvakar tiešraidē no Kongresu nama varēsiet dzirdēt Latvijas Radio 3 „Klasika” ēterā.

Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mi

Vēl dažas dienas Mazirbē jūras krastā ir aplūkojami mākslas objekti multimediālā projektā „Durvis”. Ko simbolizē durvis? Kādu maģisku spēku sevī slēpj klusais Līvu krasts? Ko nozīmē radīt mākslu sinerģijā ar dabu? Un – kā var nodibināt attiecības ar kuratoru, kurš nav cilvēks? Kultūras rondo par tradīciju, kurā labi sajūtama mākslas un dabas klātesamība, un procesu, kurš  labvēlīgi ietekmē klātesošos, saruna ar māksliniekiem Daini Punduru un Reini Dzudzilo un idejas autori Unu Meistari. Kultūras portāla "Arterritory.com" veidotais multimediālais projekts „Durvis” ir sinerģisks mākslas un dabas stāsts, kura konceptuālais izejas punkts un viens no centrālajiem tēliem ir ilggadējā līvu tradīciju kopēja Daiņa Stalta reiz atrastās senās rijas durvis. Simbols un tēls, kas 1989. gadā Smitsona rīkotajā Tautas dzīves festivālā Vašingtonā reprezentēja Latviju un vēstīja mazas nācijas pie Baltijas jūras stāstu. Vairākus gadus pavadījušas Daiņa Stalta meitas Julgī Staltes mājās Košragā, durvis atkal ir atvērušās un atg

“Dzejas brīvība un tās robežas” tiks pārbaudītas pasākuma “Dzejas pusnakts cietoksnī” laikā. Tas norisināsies 15. augustā Daugavgrīvas cietoksnī. Kultūras rondo tiekamies ar dzejniekiem, kuri piedalīsies dzejas  performancē un dzejas pusnakts tradīcijas iedibinātajiem. Kāda ir pieredze jaunākas auditorijas piesaistīšanai poētiskajam vārdam? Sarunājas dzejniece Alise Bogdanova, kura pārstāv dzejnieču grupu “Post-mistiķes”, dzejniece Inga Pizāne un pasākuma producents Kārlis Knospiņš, biedrības “Dzejas pusnakts” valdes loceklis. 15. augustā Daugavgrīvas cietoksnis pārvērtīsies mākslinieciskā “rēgu performancē”, jo notiks dzejas un elektroniskās mūzikas cikla “Dzejas pusnakts” četrpadsmitais pasākums. Pasākumā uzstāsies DJ duo "Šaujamlūka" (Krista Kaufmane un Gerda Roze Medne) un VJ "Bastions" (Rio Bariss), brīvības tematiku atklās dzejnieki Krišjānis Zeļģis, Inga Pizāne, Zintis Sils, dzejnieču grupas "Post-Mistiķes" un "Drāmas Dāmas", radošā apvienība "Briežrags", kā arī vairāki citi dzejnieki, mākslinieki,

Nav daudz keramiķu Latvijā, kuri būtu spējuši strādāt tik daudzos un dažādos veidos, pārzinot gan monumentālās keramikas smalkumus, gan keramikas ceha izveides tehnisko pusi, gan kuratora darbu kā Andrejs Ķiģelis, uzskata mākslas vēsturniece Iliana Veinberga. Tomēr savādā kārtā šodien Ķiģeļa vārds ir zināms reti kuram. Mākslinieks spilgti sevi pieteica Latvijas keramikas ainavā pagājušā gadsimta 60. – 80.gados, bet vēlāk pilnībā aizgāja no mākslas vides un principiāli atteicās tur atgriezties. Šovasar 86 gadus veco Andreju Ķiģeli uz to ir pierunājušas divas mākslas un dzīvesstāstu pētnieces, kuras apņēmušās atdot māksliniekam pienākošos vietu Latvijas 20.gadsimta keramikas vēsturē un Kalnciema kvartāla galerijā Rīgā atklājušas izstādi „Pamestais māls”. Kādēļ Ķiģelis savulaik aizgāja no keramikas? Un kādu monumentālu viņa darbu, iespējams, esat redzējuši Vecrīgā, nezinot tā autoru?

Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.

Emocionāla un ekskluzīva tikšanās ar gleznotāju Maiju Tabaku un viņas gleznām personālizstādē ar lakonisku nosaukumu ‘’Gleznas” kultūrtelpā "Ola Foundation". Šī ir īpaša izstāde, kur visi eksponētie darbi ir no privātkolekcijām un plašākai publikai pieejami tikai šajā izstādē. Tās tapšanā piedalījās arī pati māksliniece, izvēloties darbus ar personisku nozīmi. Kultūras rondo tiekamies ar vienu no izstādes kuratorēm - Ivonnu Veiherti un ekskluzīva saruna ar mākslinieci Maiju Tabaku, kura pirms intervijas pati pirmo reizi aplūko šo izstādi Lai veidotu izstādes ekspozīciju, kuratores raudzījušās, kuri Maijas Tabakas gleznu īpašnieki varētu būt atsaucīgi. "Mēs arī jautājām Maijai Tabakai, kas kura ir, viņa bija ļoti pārsteigta un priecīga par dažu gleznu atrašanos, jo viņai nebija ne jausmas, ka tās kādreiz redzēs. Mums notika ļoti interesants saskaņošanas darbs kopā ar Maiju, arī ar viņas komentāriem," par izstādes tapšanu stāsta Ivonna Veiherte. "Gleznai ir pilnīgi suverēna dzīve. Tur ar mani nav nekāda sak

Tulkotājam nākas iedziļināties dažādās pasaulēs. Ne tikai valodā. Šoreiz Maima Grīnberga, tulkojot Rīkas Pulkinenas romānu „Burvība”, precizēja, kā notiek līķa autopsija. Kultūras rondo saruna ar Maimu Grīnbergu. Romāns ir meitenības un varas izmantošanas autopsija, spožs pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. "Autore saka, ka grāmatu var lasīt kā detektīvu, kurā mēģina  saprast, kas nogalināja un vai nogalināja Filipu Lākso," par grāmatu stāsta Maima Grīnberga. "No otras puses tas ir arī stāsts par to, ka cilvēks, kurš vēl ir meitene vārda visdažādākajās nozīmēs, kā izmanto visu repertuāru. Filipa vēl nav iegājusi nozīmi nesošu vārdu vecumā. Man ļoti patikā šī doma. Viņas draudzenes Sāgas vārdiem jau ir nozīme, Filipas vārdiem nav, viņa izmanto visu repertuāru, viņa ir laba, ļauna, gudra, nejauka, nežēlīga..." Un visu laiku filmē sevi, draugus un citus cilvēkus. Pēc tam šos video skata arī tiesu medicīnas eksperti un izmeklētāji.

No 13. līdz 16. augustam Rīgas centrā notiks starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls "Re Rīga!". Šī gada festivāla devīze ir "Pieradini dzīvnieku sevī!". Cilvēks ir viena no retajām sugām, kurai piemīt humors, pašironija un rituālu radīšanas prieks, tādēļ festivāls aicina apzināties savus instinktus, pakļaut tos un ļauties pārsteigumam un priekam, kas vieno. Par dažādu mākslas žanru saplūšanu laikmetīgajā cirkā un tā daudzveidības atklāšanu Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls "Re Rīga!" Kultūras rondo saruna ar laikmetīgā cirka mākslinieci Leldi Feldmani un Rīgas cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu. "Laikmetīgais cirks nav tik viegli definējams vai ieliekams vienā kastītē kā teātris vai mūzika. Te ir tā maģija, ka var apvienot visas iespējamās mākslas formas un salikt kopā visdažādākajos veidos - tekstu ar mūziku un kustību, un akrobātiku, un, protams, arī stāstam ir, es domāju, ļoti liela nozīme. Tas ir vēstījums, ko tu gribētu ar savu mākslas veidu parādīt publ

Liepājas teātris no 21. līdz 24. augustam rīko pirmo starptautisko festivālu "Teātris tuvplānā". Tas iecerēts kā ikgadējs festivāls, kurā ik gadu tiek veidota starptautiska izrāžu programma. To veidos Baltijas jūras reģiona valstu teātra izrādes un papildu programma, kurā ietilpst sarunas par teātra mākslu, izrāžu ideju prezentācijas, dramaturgu rezidencēs tapušo lugu lasījumi un citas aktivitātes. Šogad festivālā varēs noskatīties izrādes no Somijas, Lietuvas un Polijas, kā arī vienu Liepājas teātra izrādi. Teātris arī piesaka augusta viesrizrādes Rīgā un jauno sezonu. Kultūras rondo saruna ar režisoru Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli. Ierakstā uzklausām dramaturģi Rasu Bugāvičūti-Pēci.

Rīgas dzimšanas dienas mēnesī galvaspilsēta aicina uz plašu „Rīgas vasaras” kultūras programmu. Ar ko pārsteigs „Rīgas vasara 2025”, cik plaši izvērtīsies svētki apkaimēs un ko izceļ svētku vizuālās zīmes, skaidrojam sarunā ar „Rīgas vasara 2025” producenti Madaru Gruntmani-Dujanu un vizuālā tēla autori mākslinieci Ellu Mežuli. Šogad Rīga svin 824. dzimšanas dienu, pasākumus, kurus šogad vieno sauklis "RakstuRīga". "Es arī iedvesmojos, jo izlasīju Vika dzejoli par Rīgu. Viņš ar vārda Rīga otru daļu ir diezgan daudz paspēlējies un izlocījis. "RakstuRīga", manuprāt, ir ļoti ietilpīgs vārds. Tas ir īpašības vārds, bet es tam esmu piešķīrusi darbības vārda īpašības," atklāj Madara Gruntmane-Dujane. ""RakstuRīga" ir tas, kas ir raksturs, kas ir Rīgas raksturs, un raksturu veidojam mēs, un bez mums, rīdziniekiem un pilsētas viesiem, raksturs Rīgai nebūtu. Tāpat "RakstuRīga" ir veltījums latviešu grāmatas piecsimtgadei ar pirmo rakstīto vārdu latviešu valodā. Un arī raksturīga, raksti kā ornaments un mēs kā orna

1. un 2. augustā Rīgā, VEF Kultūras pilī, notiek diasporas teātru festivāls „Dāvana Latvijai”. Divu dienu laikā skatītājiem iespēja noskatīties sešas latviešu diasporas izrādes, kas 2024. gada saietā „PLATS solis” nominētas Gada labākās izrādes balvai. Kultūras rondo saruna par diasporas teātru darbību. Izvaicājam festivāla rīkotāju Ingmāru Čaklo, teātra kritiķi Līgu Ulberti, kura darbojās arī ekspertu žūrijā. Ierakstā uzklausām Jaunā Stokholmas Latviešu amatierteātra aktieri Kasparu Ozoliņu. Viņš par Oskara lomu izrādē „SELAVI!” ieguvis gan žūrijas, gan skatītāju balvu - Labākais aktieris: Festivālā piedalās teātri no Lielbritānijas, Īrijas, Zviedrijas un Itālijas, piedāvājot skatītājiem gan latviešu, gan pasaules autoru darbus. Visas izvēlētās izrādes ir redzējusi, vērtējusi un analizējusi klātienē latviešu teātra profesionāļu ekspertu žūrija – teātra kritiķe Līga Ulberte, režisors un aktieris Juris Kalniņš, aktrise Karīna Tatarinova un režisors Elmārs Seņkovs. Diasporas teātru festivālā “Dāvana Latvijai

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien

Dzejnieks Jānis Tomašs jau ar pirmajiem diviem dzejas krājumiem apliecināja savu talantu un guva atzinību. Nu klajā nācis trešais krājums „Maigajā cietumā”. Kādas tēmas turpina vai risina no jauna, ko piedzīvo viņa liriskais līdzinieks, skaidrojam sarunā ar dzejnieku Jāni Tomašu Kultūras rondo. "Krāsas es reizēm speciāli sabiezinu, speciāli pārspīlēju daudz ko. Visu, ko izlasāt, nevajag uztvert kā taisnību," par par savu dzeju bilst Jānis Tomašs. "Bāze jau visiem ir biogrāfiskā. Es vismaz ņemu. Man nav interesanti rakstīt, ko pats neesmu dzīvojis vai pa televizoru redzējis. Es par to nerakstu. Man tad ir vieglāk veidot un tādos dzejoļos sajūtu vairāk spēku iekšā." Kurā brīdī jaunais dzejnieks vairs nav jaunais dzejnieks? Jānis Tomašs: Es uz dzeju mazliet citādi skatos. Skatos kā amatnieks, kas no koka uztaisa kādu detaļu un... Es meklēju kļūdas, skatos, kas nepatīk. Ja dzejolis ir izdevies, es uz viņu vairs neskatos, es viņu neatšķiru un nelasi nekad vairs. Lasu un pārlasu tos, kas nav izdevušies, domāju,

Vēsturiskais Karostas ūdenstornis Alekseja Naumova gleznojumā nesen kļuva par Liepājas 400. jubilejas pastmarkas galveno varoni. Tomēr pats varonis sava tehniskā stāvokļa dēļ ekskursantus vairs neuzņem un durvis atver vien īpašos gadījumos. Šovasar tāds bija kamermūzikas koncertu cikls „Ūdenstornī san”, kura rīkotāji – mākslinieku Vilsonu ģimene – caur to cer atkal pievērst sabiedrības uzmanību šim kultūras piemineklim, kuru jo gadus jo vairāk skar laika zobs. Ģenerāļa Baloža iela 29 Liepājas Karostā ir vieta, ko nevar nepamanīt: te jau pa gabalu sveicina 37 metrus augstais tumšsarkanu ķieģeļu ūdenstornis, kas  ar savu neparasto formu pirmajā brīdī drīzāk atgādina pils vai baznīcas torni, jo ūdens rezervuāra „galva” neizceļas ārpus pārējā būvapjoma. Ūdenstornis celts tieši pirms 120 gadiem, un līdz 1989. gadam apgādāja Karostu ar ūdeni. Pašlaik tam piešķirts Reģiona nozīmes industriālā pieminekļa statuss, tomēr vārti uz torni ir ciet un tos rotā uzraksts „Nepiederošām personām ieeja aizliegta”. Regulāras ek

"Dziesma dejo. Deja skan" šovasar atgriežas ar jaunu notikumu – dejas eposu "Düna". Koriem un deju kolektīviem pievienosies folkloras kopas un danču dejotāji, piešķirot dejas eposam īstumu. Arī mūsdienu dejas un hip-hop dejotāji būs eposa dalībnieki. Kultūras rondo iztaujājam idejas autoru un producentu Edžu Arumu un vienu no mākslinieciskajiem vadītājiem Agri Daņiļeviču. 8. un 9. augustā Mežaparka Lielajā estrādē norisināsies dejas eposs "Düna", kas apvieno vairāk nekā 8000 dalībnieku – dejotājus, dziedātājus, folkloristus un laikmetīgās dejas pārstāvjus no Latvijas un 11 ārvalstīm. Šoreiz projektā izceļama arī ārvalstu latviešu interese – 24 kolektīvi no 11 valstīm, kopā ap 400 diasporas dejotāju un dziedātāju, kas, gluži tāpat kā Latvijas kolektīvi, izpilda vienotu repertuāru, nevis atsevišķi sagatavotas dejas. Kopumā uzvedumā piedalīsies 365 kolektīvi, no Latvijas un citām Eiropas valstīm. Dejas eposa Düna režisoriskā līnija balstīta likteņupes Daugavas stāstā – senākajos rakstos dēvētā arī par Dūnu –

„Var jau likties, ka ar savām idejām esmu mazliet Minhauzens, tomēr es esmu pārliecināts, ka Latvijas identitāte nāk no laukiem,” saka pazīstamais dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris. Viņš cer, ka lauku iztukšošanos varētu piebremzēt, mazām vietām atrodot katrai savu unikālo identitāti. Pats pirms trim gadiem pārcēlies uz dzīvi Liepupē, Ivars Zviedris apņēmies piešķirt šim Limbažu novada ciemam īpašu kino identitāti. Tā nebūs „Cinevilla”, bet gan iespēja ļoti personiskā līmenī satikties ar dokumentālo kino un tā tapšanas procesu. Šonedēļ Liepupē notiek Piejūras kino ciema atklāšanas festivāls. Kā tas top un kāds festivālam sakars ar jaunu norādi uz Mīlestības ozolu Tallinas šosejas malā – to visu uz Liepupi izzināt devās Māra Rozenberga. Publikas iepazīstināšanu ar Piejūras kino ciema ideju Ivars Zviedris sāk neparasti: uz Tallinas šosejas pie pagrieziena uz Liepupi tiek atklāta norāde nevis uz kino ciemu, bet gan uz daudz plašāku publiku piesaistošu vietu: Mīlestības ozolu nepilnu četru kilometru attā