Kultras Rondo

Šajās dienās risinās Insaideru mākslas festivāls. Festivāla iniciators Kaspars Groševs galerijas 427 telpās pulcina radošus cilvēkus, kuri darbojas ārpus vispārēji atzītās mākslas robežām un kuri nav studējuši mākslu ierastā ceļā.  Ar Insaideru Mākslas festivāla iniciatoru Kasparu Groševu tiekos galerijā 427. Brīdī, kad ierodos, Kaspars kopā ar draugu apglezno skaņuplašu vāciņus. Skats ir neparasts, jo uz grīdas kārtojas daudz vēl nenožuvušu vāciņu. Kaspars Groševs uzsver, ka šī nodarbe nav saistīta ar festivālu, lai arī izskatās neparasti. Viņš stāsta, kā briedinājis ideju Insaideru Mākslas festivālam. Festivāls ilgst no 11. līdz 19. janvārim, šonedēļ divus vakarus noticis filmas „Matrix” iestudējums audiolugas formātā. Festivāla dalībnieki ir cilvēki, kurus nevar sajaukt ne ar vienu citu, uzsver festivāla iniciators Kaspars Groševs, kopumā festivāls atspoguļo laikmetīgo kultūru, taču ārpus visa oficiālā un ierastā, ko saprotam ar vārdu māksla.

Kā šodienas teātri var bagātināt gadsimtiem senās delartiskās komēdijas paņēmieni? Atbildi uz šo jautājumu meklē gan režisors Kārlis Krūmiņš, kurš to pēta savā doktora darbā, gan topošie aktieri, kuri Krūmiņa vadībā iestudējuši laikmetīgu masku komēdiju, interpretējot šo seno teātra spēles formu jaunās skaņās. Būs gan maskas, gan improvizācija, gan delartiskajai komēdijai raksturīgie tipāži un ekspresīvā spēles tehnika, bet par ko caur tiem var runāt, kā smīdināt un caur to runāt par svarīgo 21.gadsimtā? Delartiskā komēdija jeb „commedia dell’arte” ir agrīna profesionālā teātra forma, kas dzimusi Itālijā un bija populāra visā 16. – 18. gadsimta Eiropā. To raksturo maskas, improvizācija, konkrēti tipāži un īpaša spēles tehnika, kas saistās ar augstu temporitmu un spilgtu emocionalitāti. Tam ir savs iemesls, jo aktieri visbiežāk uzstājās pilsētas laukumos un tirgus plačos, tāpēc uzvedumam bija jābūt spilgtam un smieklīgam.  Kā delartiskās komēdijas elementi strādā mūsdienu teātrī? Latvijas Kultūras akadēmijas

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori. 17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde. Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves k

Fotogrāfijas, kas parāda kara sāpes un reizē Ukrainas nesalaužamību. Tāda ir Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko kopīgi veidotā izstāde, kurai dots nosaukums „Kara piezīmes. Ukraina”. Abu žurnālistu fotogrāfijas skatāmas Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences izstāžu zālē. Pedvāles izstāžu zālē atklāšanas dienā sanākušo ir daudz, pie katras fotogrāfijas neliels apraksts, tāpēc ikviens pakavējas ilgāk. Latvijas Televīzijas žurnālistes Inas Strazdiņas un operatora no Ukrainas Maksima Peņko fotogrāfijās redzam to, ko viņi skatījuši savām acīm. Fotogrāfiju autors  Maksims Peņko izstādes atklāšanā pievienojas attālināti, jo atrodas Odesā. Makslims Peņko strādā medijos kopš 2005.gada, bijis žurnālists, video operators, raidījumu inženieris. Kā pats mēdz sacīt: medijos nav strādājis tikai par direktoru un apkopēju. Sākoties pilna apmēra iebrukumam, sadarbojas ar ārvalstu medijiem, arī ar Latvijas Televīziju. Izstādei ir arī katalogs, to mudinājis izveid

Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle. Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada. Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?". Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.    

Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus. Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘’Saulrieti”un  Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem. Godīgāka sistēma vai „bada spēles”?  Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi č

Rēzeknes teātrī „Joriks” tapis jauiestudējums „Nākotnes lēmējas”, kas Roberta Daubura režijā atklāj jaunu cilvēku portretus Latvijas nākotnes kontekstā. Rēzeknes teātrī „Joriks” iestudētā izrāde „Nākotnes lēmējas” tapusi caur piecu vietējo jauniešu – Anastasijas Železņakovas, Sofijas Smirnovas, Aleksandras Jakovļevas, Elīnas Zeltiņas un Madaras Zeltiņas stāstiem un to atklāšanu – radošajai komandai un pēcāk arī skatītājiem. Rosinot domāt par to, kāda ir nākotne pasaulē, Latvijā, Latgalē, Rēzeknē. Portretējot Rēzekni un Latviju viņu acīm. Kā jūtas pusaudži, kādu un kur viņi redz katrs savu nākotni. Kopā ar meitenēm uz skatuves darbojas arī aktieris Jurijs Djakonovs. Aleksandra Jakovļeva un Anastasija Železņakova pēc pirmizrādes ir smaidīgas un vēl ilgi foajē čalo ar teātra apmeklētājiem, dalās savās sajūtās un pārdomās. Anastasija Železņakova: Mums ir brīnišķīga komanda un tas ir forši, es iepazinos ar daudziem cilvēkiem, arī ar Juriju. Tā ir neaizmirstama pieredze , esmu bezgalīgi pateicīga. Anastasija Že

Pārdomas par latvisko identitāti paspilgtinās, dzīvojot ārzemēs, uzsver Arta Raituma. Māksliniece pēc četriem Portugālē pavadītiem gadiem Rīgā sarīkojusi personālizstādi „Kodols”, kas skatāma galerijā "Look!". Mākslas darbi veidoti autortehnikā, apdedzinot koku. Arta Raituma gandarīta par sadarbību ar galeriju "Look!", jo aicinājums, rīkot izstādi, nācis pašā laikā. Divi liela izmēra darbi apskatāmi vispirms, bet  pretī spoguļu sienai izkārtoti mazāki kvadrātformas darbi, visi tapuši uz koka virsmas  un veidoti autortehnikā. Arta izstādei devusi nosaukumu „Kodols”, iekļautie darbi sniedz poētisku vēstījumu, pētot kolektīvās un individuālās atmiņas caur dabas pieredzi, procesiem un cikliskumu. Arta Raituma sarīkojusi vairākas personālizstādes un bijusi dalībniece daudzās grupu izstādēs arī Latvijā. Lūk, pāris: 2021.gadā kopā ar mākslinieci Lindu Vilku sarīkotas izstāde Rīgas augstākajā galerijā, bet pirmā personālizstāde „Prizma” notikusi jau pirms septiņiem gadiem galerijā "Sukubs", Miera ielā, toreiz darb

Vispirms spēlēja šahu Siguldā, tagad sarunājas Latvijas Radio studijā. Siguldas novadā divos kultūrai nozīmīgos amatos darbu sākuši jauni vadītāji – Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte un Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra vadītājs Jānis Vimba. Par kopdarbību un, ar ko tad Sigulda aizrauj un piesaista apmeklētājus, pārrunājam Kultūras rondo.  

Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē. Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus. 10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji. Vi

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2025" ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā" saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla "Bildes" rīkotāja Tija Auziņa. Ja Tiju Auziņu esam dzirdējuši vairākās intervijās, tad Svetlana Rudzīte vienmēr palikusi aizkadrā, arī tagad grūti pierunājama sarunai, bet tā kā mūs vieno pirmais raidījums tolaik vēl nepabeigtajā Zaķusalas studijā – „Mikrofona aptaujas” koncerts, Svetlana tomēr piekrīt, viesojos Zvejniekciemā, kur Rudzīši (Svetlana kopā ar vīru, operatoru Juri Rudzīti) pārcēlušies nesen. Tagad, protams, muzikāli šovi televīzijā šķiet pašsaprotami, bet tā nebija tad, kad Latvijas Televīzija vēl bija jauna  

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piem

Rakstnieks, atdzejotājs un literatūrzinātnieks Juris Rozītis ieradies Rīgā, lai atklātu savu jaunāko romānu "Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā". Par dzīvi trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un pašreiz saruna Kultūras rondo studijā ar Juri Rozīti un grāmatas redaktoru Guntaru Godiņu. Romāns “Displaced Person. Kāda latvieša stāja svešumā” izseko jauna cilvēka dzīvei/pieaugšanai trimdas latviešu sabiedrībā un ārpus tās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Romānā īsiem, precīziem triepieniem tēlota dzīve gan Eiropā, gan Austrālijā laikā, kad Rietumu pasaulē krasi mainās sabiedriskās un kulturālās normas, ko pilnā mērā uz savas ādas izbauda arī romāna galvenais varonis Jūlijs Vēzis un visi viņa alter ego. Romāna centrā — jauna cilvēka neizbēgamā dumpošanās un grūtais lēmums, kas jāpieņem pašam: kustēties pa vai pret straumi.

Izstāde "Dzimšanas diena" galerijā "Daugava", kuru atklās 10. janvārī, ir tikai viens no iemesliem, lai Kultūras rondo tiktos ar gleznotāju Alekseju Naumovu. Mākslas valoda un pieredzētais ārpus Latvijas ir pieturas punkti sarunā ar jubilāru Alekseju Naumovu. Savukārt līdz 9. martam Cēsu izstāžu namā aplūkojama Ilzes Raudiņas un Alekseja Naumova gleznu izstāde "Ultraskaņa". Tā ir skolotāja un viņa kādreizējās audzēknes glezniecības darbu kopizstāde. Alekseja Naumova darbi šobrīd skatāmi arī Tallinā, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atvēršanas Rīgā, mākslinieks dosies uz Parīzi, lai gleznotu. Sarunā arī atklājas, kura krāsu tūbiņa viņa paletē ir tukša visātrāk. "Tirkīzzaļais un citrondzeltens. Violeta, tāda magic krāsiņa, tā arī kaut kur beidzas. Dažreiz pat te nevar nopirkt, tad jāpasūta. Kad braucu gleznot, tās krāsas un materiāli ir lētāk Venēcijā vai Parīzē. Krāsas un varbūt apakšrāmji," atklāj Aleksejs Naumovs. Un kā ir gleznot Živernī (Francijā), kur vajag atļauju no Francijas kultūras ministrija

Vai kādreiz esat domājuši, kā jūsu mūzikas klausīšanās pieredzi ietekmē smaržas, ko jūtat apkārt? Apzināti pievērsties ožas un dzirdes mijiedarbei varēs 8. janvāra vakarā Latvijas Komponistu savienības telpās, kur notiks pasākums „Smaržu mūzika”. Tajā varēs klausīties un smaržot argentīniešu komponista Bruno Meša darba „Osmosonic Study No 5” fragmentus. Pasākumu rīko jaunā smaržu galerija „Nāsī”, kas kopš pērnā gada rudens mērķtiecīgi aicina paplašināt mākslas baudīšanas maņu pieredzi.

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šogad darbojas simtās jubilejas zīmē. Un raidījumā Kultūras rondo divu simtgadnieku satikšanās – Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs šodien ciemos Latvijas Radio. Par muzeja pirmsākumiem un Jāni Gresti, kā arī nākotnes plāniem studijā iztaujam muzeja direktori Ivetu Ruskuli un mākslas eksperti Ilonu Miezīti. Par Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzeja dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1925. gads, kad Skolotāju savienības telpās ar Jāni Gresti priekšgalā izveido tā dēvētos Rakstnieku stūrīšus. Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir 540 vienības. Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo autoru tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošo

Mohameds Rasulofs ir viens no irāņu kino pasaules šā brīža pazīstamākajiem vārdiem Rietumu kultūrtelpā. Pēdējā desmitgadē viņa filmas godalgotas gan Kannās, gan Berlinālē. Kamēr filmas ceļoja pa pasauli, pašu režisoru nelaida ārā no valsts un mēģināja apklusināt gan ar aizliegumiem veidot kino, gan ar reālu cietumsodu. Pērn maijā Rasulofs aizbēga no Irānas un saņēma politisko patvērumu Vācijā. Iemesls bēgšanai bija viņa jaunākā filma „Seed of the Sacred Fig” jeb „Svētās vīģes sēkla”, par ko dzimtenē Rasulofam draudēja astoņi gadi cietumā. Filma un tās režisors bija starp nominantiem uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Ar irāņu režisoru Mohamedu Rasulofu tiekamies Lucernā, kur pērn decembrī pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Rasulofam intervijas ir visu dienu un telpā esam vairāki žurnālisti, jo interese ir liela: to veicinājusi ne vien viņa jaunākā filma, bet arī režisora dramatiskā bēgšana no Irānas īsi pēc tās pabeigšanas. Rasulofs sasveicinās angliski, tomēr sarunu turpina ar tulka palīdzību dzimtajā

Normunda Naumaņa tekstu izlase “Kultūrnieze II” un kritikas pavērsieni mūsdienās. Pieturas punkti Kultūras rondo kopā ar Naumaņa vārdā nosauktās Gada balva mākslas kritikā nominantiem un krājuma sastādītāju. Dienā, kad animācijas filma „Straume” pārraksta Latvijas kultūras vēsturi un saņem „Zelta Globusu”, kā arī 17. janvārī gaidāms „Oskaru” nominantu saraksts, tiekamies ar mākslu kritiķiem, kuri šogad nominēti Normunda Naumaņa gada balvai kritikā. Tie ir Ēriks Apaļais, Jūlija Dibovska, Aivars Madris un Ieva Viese. Sarunā piedalās arī Naumaņa biedrības vadītāja Sarmīte Ēlerte. -- Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā pirmdien, 6. janvārī, saņēmis dzejnieks, kino un literatūrkritiķis Aivars Madris, bet Jaunā kritiķa veicināšanas balva piešķirta filozofam un dažādu mākslu vērtētājam Rūdim Bebrišam, informēja "NN biedrība". Balvas pasniegtas sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī.

„Es neuzņēmu šo filmu, lai tā kļūtu populāra. Es vienkārši dokumentēju savas atmiņas un siltumu, ko jūtu pret saviem vecākiem,” saka ukraiņu māksliniece un dokumentālā kino režisore Alina Maksimenko, kuras filma „In Limbo” pērnā gada nogalē tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kā viena no piecām gada labākajām dokumentālajām filmām. Tas ir klusināts, video dienasgrāmatu formā uzņemts stāsts, kurā Alina dokumentē savu bēgšanu no Irpiņas kara sākumā un apmešanos pie vecākiem, lai pārliecinātu arī viņus doties bēgļu gaitās. Arī, ja neredzēsiet pašu filmu, stāsts par tās veidotāju Alinu Maksimenko, viņas ģimeni un kara raisītajām pārdomām ir vērtība pati par sevi. Kad sazināmies, Alina ir Varšavā. Kopš pilna mēroga kara sākuma viņas dzīve rit starp Poliju un Ukrainu, kur viņa joprojām daļu no laika dzīvo savā Irpiņas dzīvoklī, ko iegādājās vien pāris mēnešus pirms iebrukuma. „Nav noslēpums, ka arī šoziem Ukrainā būs grūti laiki elektrības pārrāvumu bombardētās enerģētikas infrastruktūras dēļ. Laiku