Š?s Dienas Ac?m

Trešā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šī raidījuma saruna par kaujām pret bermontiešiem Kurzemē un zemgalē, kā arī par Bermonta armijas galīgo sakāvi.   Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 2.daļa  

Otrā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šajā raidījumā: Latvijas armijas pretuzbrukums un Bermonta armijas sakāve Rīgā 1919. gada 3.-11. novembrī. Attēlā. Bermontiādes laikā izpostītā Rīga. Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa  

Berlīnes mūris - spilgtākais aukstā kara simbols, Austrumus un Rietumus atdalošā dzelzs priekškara tiešs iemiesojums. 1961.gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskā valdība slēdza Austrumvācijas robežu ar Rietumberlīni, kas līdz tam bija brīvi šķērsojama. Berlīni pārdalīja robeža, kas sākotnēji bija vien dzeloņdrāšu žogi un aizsprosti, bet pamazām ieguva vairāku monolītu betona bloku veidolu. Daudziem tā šķita teju mūžīga, tikpat nesatricināma, kāda savulaik šķita visa sociālisma sistēma. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītājs Ērihs Honekers pravietoja, ka Berlīnes mūris pastāvēs vēl 50, varbūt pat 100 gadus. Laikam gan vecišķais Austrumvācijas līderis akli nevēlējās pieņemt pārmaiņas, kuras tobrīd jau notika visā Austrumeiropā, kopš padomju līderis Mihails Gorbačovs bija uzsācis pārkārtošanās politiku.  1989. gada maijā Ungārija atvēra savu robežu ar Austriju, un austrumvācieši, kuriem ceļošana uz Ungāriju bija atļauta, metās izmantot radušos logu uz

9.novembrī Vācija un visa Eiropa atzīmēs 30.gadadienu kopš krita Berlīnes mūris. 1961.gadā Vācijas Demokrātiskās Republikas totalitārā vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēršanu uz Rietumiem. Tā tapa Berlīnes mūris, kas kļuva par spilgtāko dzelzs priekškara iemiesojumu. Savukārt 1989.gadā, toreizējā Austrumu blokā sākoties demokratizējošām pārmaiņām, Austrumvācijas valdība vairs nespēja apspiest sabiedrības vēlmi pēc brīvas satiksmes ar tautiešiem Vācijas rietumu daļā. Robeža kļuva brīvi šķērsojama, un tad jau arī Vācijas apvienošanās vairs bija tikai laika jautājums. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem, kad atzīmēja mūra krišanas 25.gadadienu.

Šī gada izskaņā apritēs 20 gadi, kopš Krievijas Federācijas priekšgalā ir Vladimirs Putins. Ar gadiem Putina režīms kļuvis arvien represīvāks iekšēji un agresīvāks, impēriski ambiciozāks ārēji. Varas koncentrācija prezidenta rokās un pēdējā laikā vērojamais Putina personības kults ļauj uzlūkot pašreizējo Krievijas politisko sistēmu kā degradētu demokrātiju ar autoritāras diktatūras iezīmēm. Cik stabila un ilgtspējīga ir šī sistēma un kas ar to varētu notikt nākotnē, šo jautājumu raidījumā Šīs dienas acīm apspriežam  ar ļaudīm, kuri savulaik aktīvi darbojušies Krievijas politiskajā vidē, taču attiecības ar režīmu likušas viņiem šo vidi pamest, pilnīgi vai daļēji pārceļoties prom no Krievijas. Saruna ar emigrācijā Polijā dzīvojošo bijušo Krievijas politiķi Olgu Ļitviņenko, piedaloties arī viņas tiesiskajam pārstāvim, neatkarīgajam poļu politiķim Rišardam Kališam. Otra saruna ar krievu sociologu un politisko konsultantu Eiropas politkonsultatu asociācijas prezidentu Igoru Mintusovu.

Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai 1919. gada oktobrī un Latvijas armijas pretdarbība. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, sakumā analizējot Bermonta armijas uzbrukuma militāros aspektus - kā šis spēks izveidojās, kādas vienības bija tā sastāvā un kas tās apgādāja ar visu karošanai nepieciešamo. Vēsturnieks stāsta par cīņām starp Latvijas armiju un Bermonta spēkiem, kas norisinājās 1919. gada oktobrī. Attēlā: Bermota armijas karavīri.

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Šī sarunas daļa veltīta vienai no 20. gadsimta traģiskajā lappusēm ne tikai Ukrainā, bet visā Austrumeiropā – proti, golodomoram. Staļina režīma mākslīgi izraisītajam badam Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Ukrainas historiogrāfijā oficiāli to atzīst par genocīdu pret ukraiņu tautu. Sarunas 1. daļa raidījumā Šīs dienas acīm 29.septembrī.  

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Sarunas 1. daļa. Pētnieks analizē, kas, viņaprāt, noteica boļševiku uzvaru cīņā par varu Ukrainā pēc Krievijas impērijas sabrukuma, kad nacionālie spēki centās izveido neatkarīgu Ukrainas valsti. Sarunas turpinājums – 6. oktobrī.

1939.gada 1.septembrī ar Nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Divu, trīs nedēļu laikā Polijas valsts beidza pastāvēt, arī tāpēc, ka no austrumiem Polijā iebruka Sarkanā armija. Brīdī, kad Vācija un Padomju savienība sadala savā starpā Poliju, vērojot spēkus, kuras šīs lielvalstis ir mobilizējušas, daudzi jau tobrīd secina, ka ar to nekas nebeigsies, ka Austrumeiropas sadalīšana turpināsies. No Padomju Savienības puses nākamais solis šajā ģeopolitiskajā spēlē ir neuzbrukšanas līgumu uzspiešana trīs Baltijas valstīm. Padomju Savienība rīkojas taktiski, tā nevēršas pie visām trim Baltijas valstīm uzreiz, bet "lauž tās pa vienai". Notikumus analizē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Karš, kas uzliesmoja Eiropā 1939.gadā, joprojām iespaido mūsu šodienu. Tomēr mūsdienu eiropieši, kuri lielākoties dzimuši pēc šī mūsdienu vēsturē lielākā un postošākā konflikta, uztver šo karu caur bezkaislīgu faktu un viedokļu prizmu. Raidījums ir mēģinājums nedaudz pietuvināt tā brīža notikumu uztveri mūsdienām, ļaujot ieklausīties balstīs un stāstos, kurus radioviļņi nesa cilvēcei toreiz, 1939.gada septembrī.

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provin

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa. Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā? Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekš

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas pirmā daļa. 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara novājināta, sāka brukt Romānovu impērija, tai pakļautās nācijas cita pēc citas apliecināja savas pašnoteikšanās tiesības. Visstraujāk šie procesi risinājās Somijā, kurai jau cara impērijas laikā bija sava nozīmīga autonomija, un Polijā, kurai bija savs patstāvīgs valstiskums un kuru tobrīd jau vairākus gadus bija okupējusi Vācija. Starp pārējām tā dēvētajām Krievijas nacionālajām nomalēm priekšplānā izvirzījās Ukraina. Šķita, ka tieši Kijeva būs tā bāka, kas rādīs ceļu uz pašnoteikšanos pārējām impērijas nekrievu tautām. Tomēr vairākus gadus ilgajā karā, kurā par varu Ukrainā cīnījās visdažādākie spēki, Ukrainas nacionālā valsts zaudēja un vēl uz 70 gadiem palika dažu lolots sapnis. Kāpēc tā notika, kas pietrūka, lai Ukraina īste

Pirms desmit gadiem un šodien. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmoreiz izskanēja ēterā 2009. gada augustā divos pusstundas raidījumos. Šajā raidījumā – tas, kas no šīs sarunas šķiet nozīmīgs un pārdomu vērts joprojām.

1944. gada 20. jūlijs ir iezīmīgs datums Vācijas vēsturē. Šajā dienā nogrand sprādziens Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera galvenajā mītnē. Atentāts pret Hitleru, nebūt ne vienīgais mēģinājums nogalināt vai dabūt prom no varas nacistu vadoni, bet tas, kurš nonāk vistuvāk savai īstenošanai. Saruna par atentāta draudiem Hitleram viņa valdīšanas laikā. Stāsta vēstures profesors Inesis Feldmanis.

1979. gadā notikumi Irāna radīja jauna tipa valsti – Islāma republiku. Kas bija Irānas islāma revolūcija pirms 40 gadiem un kāda ir tā Irāna, kas tās rezultātā radās un joprojām pastāv, stāsta žurnālists un politologs Toms Rātfelders. Notikumi, kas noteica Irānas islāma revolūciju, risinājās ilgākā laikā, tomēr šī revolūcija bija kaut kas diezgan jauns un negaidīts pasaulei. Tā izgāja ārpus tā vispārējā aukstā kara pretstāves rāmja, kurā Amerikas Savienotās valstis un citas Rietumu lielvalstis atradās konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, proti, revolūcija, kas gāza Irānas šahu un pārveidoja visu valsts sabiedrību, nebija PSRS inspirēta, lai gan marksistiskais elements tur bija klātesošs. Tā vērsās, pirmām kārtām, pret ASV un citām Rietumu valstīm, bet tā deklarēja arī savu negatīvo nostāju arī pret komismu kā pret ideoloģiju.

Pirms 75 gadiem, 1944.gada vasarā Latvijas teritorija atkal nonāca aktīvas karadarbības zonā. Grandiozs Sarkanās armijas uzbrukums Austrumu frontē sagrāva Vācijas armiju grupu „Centrs” un fronte strauji vēlās rietumu virzienā. Ko tas nozīmēja Latvijai un tobrīd Vācijas bruņoto spēku pusē karojošajām latviešu vienībām. Fragmenti no sarunām, kas pirms pieciem gadiem skanēja ciklā „Satumsums”. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, šobrīd Latvijas Kara akadēmijas pētnieks.

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas otrā daļa. Sarunas pirmajā daļā runāja par to, kā nonāca līdz šim konfliktam, kāda bija tā pirmā fāze, analizējot notikumus līdz brīdim, kad sākas pamiera sarunās, kurās piedalās arī Antantes valstu pārstāvji. Abas puses, no vienas puses tie ir vācbaltiešu landesvēra un Andrieva Niedras valdības locekļi, no otras puses tā ir Igaunijas armija, nespēj vienoties. Landesvēra puse uzstāj, ka Igaunijas armija Latvijā ir okupācijas spēki un tai ir jāatkāpjas līdz Igaunijas etniskajai robežai. Savukārt Igaunijas puses uzstāj, ka tā atrodas Latvijas teritorijā saskaņa ar līgumu, kuru tā slēgusi ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, kuru tā arī atzīst par leģitīmu Latvijā. Sarunām izjūkot, a

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas pirmā daļa. Apstākļi, kas noved pie Cēsu kaujām, veidojas vairāku mēnešu laikā, kaujās iesaistās puses, kur šādai militārai sadursmei ir apšaubāms loģiskais pamats, jo līdz tam kā viena, tā otra puse ir karojusi pret kopīgu ienaidnieku, gan vācu landesvērs un dzelzs divīzija Kurzemē cīnījās pret lieliniekiem, gan Igaunijas armija tāpat cīnījās pret lieliniekiem. Bet tas arī bija vienīgais, kas abus spēkus vienoja, kopējais ienaidnieks - Padomju Latvijas armija. Brīdī, kad Padomju Latvijas armija 1919. gada maija beigās pārstāj eksistēt, zūd vienīgais iemesls, kas abas minētās karojošās puses līdz šim vienoja. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 2. daļa  

14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, notika konference “Aizvestajiem”, kuru organizēja fonds “Sibīrijas bērni”. Jau trešo gadu šī konference notiek Rīgas pilī ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un līdzdalību. Tā ir daļa no piemiņas pasākumu kopuma, ko ik gadu organizē fonds “Sibīrijas bērni”. Nu jau divas desmitgades staļinistiskā režīma upuru likteņi ir dokumentālā kino režisores Dzintras Gekas radošā darba vadmotīvs, un no viņas veikuma izaugusi plaša piemiņas kustība, kuras ikgadējā kulminācija ir konference “Aizvestajiem”. Tās sastāvdaļas ir skolēnu zīmējumu konkurss, represēto atmiņu stāsti un priekšlasījumi, kuru tēma šogad bija vēsturiskā atmiņa. Raidījumā Šīs dienas acīm konferences “Aizvestajiem” priekšlasījumu fragmenti. Ievadā fragments no vēsturnieka un politiķa, 13.Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzstāšanās. Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambāla uzstāšanās bija veltīta konkrētam piemiņas saglabāšanas projektam, kas aizsācies jau pagāju