Š?s Dienas Ac?m

1919. gada maija nogalē fronte starp pretlielinieciskajiem spēkiem uz rietumiem no Rīgas un toreizējās Padomju Latvijas spēkiem atrodas starp Rīgu un Jelgavu. 22.maijā pretlielinieciskie spēki, kurus komandē vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, sāk uzbrukumu Rīgai un faktiski jau dažu stundu laikā avangards jau sasniedz Rīgas tiltus un līdz tās dienas vakaram Rīga jau ir ieņemta un tā vairs nav Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas galvaspilsēta. Saruna par situāciju maija otrajā pusē ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

1949. gada 23. maijā Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vācijas Federatīvās Republikas jeb kā to dēvēja gan Rietumos, gan Austrumos – Rietumvācija ir nesaraujami saistīta ar situāciju Otrajā pasaules karā sakautajā un uzvarējušo valstu okupētajā Vācijas teritorijā. Kā zināms, Vācija pēc uzvarētāju vienošanās tiek sadalīta četrās okupācijas zonās: Austrumos tā ir padomju zona, vēlākajā Vācijas Federatīvajā Republikā tās ir britu, amerikāņu un franču zonas. Vēl var pieminēt, ka arī Berlīne tāpat tiek sadalīta četrās okupācijas zonās. Sākotnēji, kā zināms, nav plāna, ka izveidosies šādas divas Vācijas daļas. Kā tapa šī valsts, kāda bija tās pastāvēšana, saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu.

1919. gada pavasarī šur un tur Eiropā risinās interesanti notikumi, kam var vilkt zināmas paralēles ar tobrīd Latvijā notiekošo. Proti, tādā valstī kā Ungārija 1919. gada martā izveidojas padomju republika, īsas radikāli kreisi ievirzītu spēku varas epizodes ir vērojamas šur un tur Vācijā. Kādi bija šie notikumi, kas tos izraisīja un ar ko tas beidzās šajās valstīs, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Edgars Engīzers.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa apmēram 20 gadus jauns cilvēks atritina plakātu krievu valodā, uz kurā ir rakstīts "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju". Viņš ar degvielu piesūcinātā apģērbā, uzrauj sērkociņu un aizdedzinās. Tas ir Rīgā dzimušais un līdz tam arī Rīgā dzīvojošais ebreju students Iļja Ripss. Par viņu un viņa īstenoto protesta akciju saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

1919. gada 16. aprīlis ir brīdis, kad Latvijā bez tobrīd divām jau pastāvošām valdībām, proti, Stučkas valdības Rīgā un Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības Liepājā, parādās vēl trešā valdība, kura top Ulmaņa valdībai naidīga puča rezultātā. Kad un kurās aprindās radās ideja par to, ka Ulmaņa valdība jāatstumj no varas un ka tas ir jādara tieši šādi – rīkojot puču. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš.

1949. gada 25. martā staļinistiskais režīms īstenoja deportāciju no visām trim okupētajām Baltijas valstīm, tobrīd padomju republikām. Šogad kopš šī notikuma aprit 70 gadi.  Padomju varas mērķi, tobrīd veicot šo akciju, ir diezgan skaidri, jo Baltijā joprojām turpinās pretošanās cīņas, nav izdevies izskaust nacionālo partizānu kustību, diez ko neveicas ar kolhozu sistēmas izveidošanu. Vara mēģina attīrīt šo teritoriju no tiem, kuri tai traucē - no tiem, kas atbalsta nacionālos partizānus, vai ir bijuši šīs kustības dalībnieki, vai par to ir aizdomas, vai arī vienkārši pēc tādiem vai citādiem ieskatiem ir, kā toreiz tas tika definēts, sociāli bīstami elementi. Taču kas bija tie, kas lēma par konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeņu izsūtīšanu? Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieci Leldi Neimani. 

1944. gada 16. martā divas latviešu Waffen-SS divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Šodien, kad runājam par latviešu leģionu, sevišķi, ja tas notiek laikā ap 16. martu, izskan vispretrunīgākie viedokļi. Un kā vienai, tā otrai pusei ir fakti vai faktu drumslas, kuras lieto kā pamatojumu savam viedoklim. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm aplūkojam visus latviešus, kas tajā vai citā laikā tādā vai citādā kvalitātē nonāca Nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna veidota nevis hronoloģiski, bet, ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem, ir nepārprotami skaidrs, ka viņi ir bijuši kara noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Simts dienas ir tas periods, kuru parasti piešķir kā pārbaudes laiku jaunai valdībai. 1919. gada marta sākumā pagāja simts dienas, kopš darbojās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Vispārzināms ir fakts, ka premjeru nominēja līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 1918. gada 18.novembrī. Kārlis Ulmanis ir pamanāmākā figūra šajā valsts pasludināšanas notikumā, uzstājas ar programmatisku runu savas valdības pieteikumam, taču cik ātri tiek izveidot Kārļa Ulmaņa ministru kabinets 1918.gada novembrī un kādas bija Ulmaņa pagaidu valdības pirmās simts dienas, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis ŠIliņš.

1919. gada janvārī Versaļā pie Parīzes savu darbu sāka Miera konference, kura bija domāta, lai izveidotu pasaules iekārtojumu pēc Pirmā pasaules kara. Konference bija likumsakarīgs turpinājums Pirmā pasaules kara notikumiem, uzvarētājvalstis lēma Eiropas un pasaules likteni, sakautās valstis konferencē netiek pielaistas. Tur piedalās lielu un mazu nāciju pārstāvji, arī to nāciju pārstāvji, kuras Pirmā pasaules kara rezultātā savu valstiskumu ir atjaunojušas vai iedibinājušas no jauna. Konferencē ieradās arī Latvijas pārstāvji – Latvijas Pagaidu valdības delegācija . Kā veicās latviešiem šajā starptautiskajā valstu forumā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ainārs Lerhis.  

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Pirmajā sarunā par Latvijas Nacionālā teātra vēsturi pieskārāmies nozīmīgākajām norisēm un tendencēm teātra pastāvēšanas simtgadē. Nozīmīga sarunas daļa veltīta teātra situācijai Latviju anektējušās totalitārās padomju varas apstākļos. Te nonākam pie nozīmīgas dilemmas, kas kļūst aktuāla laiku pa laikam arī mūslaiku diskursā, domājot par padomju laiku - aktieris, kurš ar savu meistarību cenšas atdzīvināt kantaini ideoloģiski veidotu padomju tēlu, kurš spēlē Ļeņinu kā labu cilvēku, kā viscilvēcīgāko cilvēku Droši vien šodien ir vietā jautājums, kāda ir paša aktiera ētiskā pozīcija? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  Latv

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Kā tas nākas, ka tieši šajā laikā un ar šīs valdības lēmumu ir dibināts Nacionālais teātris? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  "Tas ir strīdīgs datums un arī strīdīgs jautājums," atzīst Ieva Struka, ko 1919. gadā var svinēt gan teātra dzimšanas dienu, gan teātra vārda dienu, jo kā Nacionālais teātris tas sāk strādāt 1919. gada 30.novembrī, kad ir beigušās Brīvības cīņas par Rīgu. Tāpat ir vēlme arī svinēt Nacionālā teātra dzimšanu jau tad, kad Valkā tika dibināts Pagaidu Nacionālais teātris un tas ir gadu iepriekš. Tas ir teātra apzināts lēmums nemainīt šos atskaites punktus. Jā, Strādnieku teātris Rīgā tika dibināts 19

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā. Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Līdz ar Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada novembrī Vācijas impērija piedzīvo revolūciju un šie notikumi, kas turpinās vairākus mēnešus, radikāli maina ne tikai Vācijas valsts tālāko attīstību, bet nozīmīgi ietekmē arī tās teritorijas Eiropas austrumos, kuras tobrīd atrodas Vācijas militārā kontrolē, tajā skaitā arī Latvija. Par to saruna ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Uz demokratizāciju vērstas pārmaiņas Vācijā sākas jau pirms Pirmā pasaules kara beigām, tajā brīdī, kad acīmredzami uz zaudēta kara fona vācu ķeizara vara un šī impēriskā sistēma, arī vācu militārisms, ir nācijas acīs zaudējis savu autoritāti zināmā mērā, un šīs pārmaiņas ir vērstas uz sabiedrības negatīvā noskaņojuma amortizāciju.

1919. gada 25.janvāris ir datums, kad pasaules valstu līderi, pulcējušies Parīzē miera konferencē, vienojas par Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas izveidošanu. Organizācijas dibināšanas dokuments tiek parakstīts tā paša gada 28.jūnijā. Tautu Savienības tapšana ir saistīta ar Pirmā pasaules kara izskaņu, konflikts, kas tuvojoties tā noslēgumam, tiek dēvēts par karu, kam jāizbeidz visi kari. Konflikts ir bijis dramatisks, aizlauzis pasaules politisko spēku līdzsvara sistēmu un pasaules valstis spriež, kā no šādiem konfliktiem izvairīties nākotnē. Tautu Savienība tiek uzlūkota kā viens no instrumentiem. Bet Tautu Savienība nerodas tukšā vietā, ideja par šādu organizāciju pastāv jau līdz 1919.gadam. Kas bija Tautu Savienība, kāda bija Latvijas loma tajā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte.  

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.

2009. gada 13. janvāris bija diena, kas nesa negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu lielai daļai sabiedrības. Tās dienas pievakarē organizācijas “Citai sabiedrībai” aicināti vairāku tūkstoši pulcējās uz mītiņu Doma laukumā. Pēc mītiņa beigām daļa sanākušo neizklīda, bet devās turpināt protestēt pie Saeimas nama. Šeit protesti pārauga nekārtībās. Tika izsisti Saeimas un apkārtējo namu logi, izdemolēta un aplaupīta alkohola tirgotava Smilšu ielā, bojātas policijas mašīnas, kā demonstrantu, tā kārtības sargu vidū bija ievainotie. Nekas tāds Rīgā nebija pieredzēts daudzas desmitgades. Kā laika gaitā mainījusies mūsu uztvere un izjūtas šo notikumu sakarā? Raidījumā fragmenti no iepriekšējos gados tapušiem raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, kurās reflektēja par 2009. gada 13. janvāra notikumiem Rīgā.

Pēteris Stučka un viņa padomju valdība kopš 1919. gada janvāra valda Rīgā un pār lielāko Latvijas daļu. Vai var teikt, ka tā ir neatkarīga vai patstāvīga Latvijas valdība, cik Stučka savos lēmumos ir atkarīgs vai neatkarīgs no rīkojumiem, ko viņam dod Ļeņins un viņa valdība Maskavā. Skaidro vēsturnieks, augstskolas “Turība” profesors Valdis Blūzma. Attēlā: Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.  

Pievēršamies notikumiem, kas risinājās 1918. gad beigās un 1919. gada sākumā, tā brīža militārajām un arī politiskajām norisēm. Brīdī, kad nodibināja Latvijas valsti 1918. gada novembrī, Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies, mainījās arī spēku izkārtojums šeit, bijušajās Krievijas impērijas teritorijās. Uz Latvijas teritoriju pretendēja vairāki spēki un uzskati par to, kādai jābūt Latvijai, bija dažādi. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.  

Šis gads aizvadīts Latvijas valsts simtgades zīmē. Fragmenti no raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, pieskaroties norisēm, kas tuvināja Latvijas valsts tapšanu.

1958. gada decembra sākumā, no 7. līdz 14. decembrim Rīgā risinājās Latgales kultūras nedēļa. Kāpēc tā ir svarīga, kāpēc to ir vērts atcerēties un kāpēc tās konteksts pārsniedz kultūras norises, stāsta kinorežisors Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs. Latgales kultūras nedēļa - lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. Pasākumos Rīgā piedalās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13.decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas (Nacionālajā) teātri. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru. Norisinājās diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju.