Zinmais Nezinmaj

Apvienoto Nāciju Organizācija pasludinājusi 2024. gadu par kamieļveidīgo gadu. Tie ir dzīvnieki, kas ne tikai apdzīvo Arābijas tuksnesi, bet arī Diendivameriku, Āfrikas ziemeļus un pat Austrāliju. Kamieļveidīgie ir lielisks piemērs dabas unikālajai spējai pielāgoties dzīvei vissarežģītākajos apstākļos, kur nespētu uzturēties neviena cita lielo zīdītāju suga. Dodamies uz Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu, lai par kamieļiem sarunātos ar Zzoodārza pārstāvi Māri Lielkalnu. Un, protams, tiktos arī ar kamieļiem. Mūsu saruna sākumā aizrit starp diviem aplokiem, kur vienā pusē maltīti ilgstoši ietur divkupru kamieļu tēviņš Niselinskis, un tad ik pa laikam viņš pats vai kāds cits no aploka biedriem izdomā kādu atrakciju, kas piesaista mūsu uzmanību. Bet vispirms - par kamieļa nozīmi kultūrā. Arābu valodā vārds "jamal" nozīmē gan „skaistums”, gan „kamielis”. Arābu klejotāju ciltīs tāpat kā mūsu dainās tiek apdziedāts zirgs, tik dzejas rindas te veltītas kamielim. Vairāk par kuprainajiem dzīvniekiem gan islāma, gan k

Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes

Kabatas izmēra pašgatavotas grāmatiņas vai mazas papīra lapiņas, kas varot pasargāt to nēsātāju no ļaunas acs. Debesu grāmatu tradīcija izplatīta daudzviet pasaulē, tās ceļojušas līdzi karavīriem kā amuleti vēl pat 20. gadsimta pasaules karos. Iepazīstam šo folkloras mantojumu kopā ar folkloristu Aigaru Lielbārdi, kura nesen tapušajā monogrāfijā, veltītā buramvārdiem, vieta atvēlēta arī šādiem neparastiem amuletiem. Nepaies ne mirklis, un būsim sasnieguši gada augstāko virsotni - vasaras saulgriežus. Šajā laikā mūsu senči īpaši piedomājuši par māju un lopu aizsardzību pret ļauniem gariem un Jāņos dedzinājuši ugunskurus mošķu aizbiedēšanai, tādā veidā sagaidot saullēktu. Tas viss  vēl priekšā, bet šodien paraudzīsimies uz dažādiem veidiem, kā senāk un joprojām cilvēki stiprinājuši sevi un savus tuvākos. Viena no šādām iespējām vairāku gadsimtu garumā bijusi debesu grāmatas - papīra lapiņas, uz kurām rakstīti gan buramvārdi, gan svēto rakstu vārdi. Kādos gadījumos lietoja debesu grāmatas un kā radies šāds no

Mēneša saruna - zinātne un māksla. Kāpēc tās tik brīnišķīgi papildina viena otru? Kopsaucēji divām kardināli atšķirīgām nozarēm un pasaules redzējumiem. Lieldienu laikā mēs raidījumā runājām par to, kā savā starpā sadzīvo zinātnes pasaule un ticība, vai tām ir savā starpā par ko strīdēties, vai drīzāk tās ir dažādas valodas, kā skaidrot apkārt notiekošo. Šodien vēl par divām pasaulēm, kuras no laika gala ir gājušas kopīgu ceļu, tikai, mainoties gadsimtiem un vēstures dekorācijām, mēs to kādu brīdi esam un pēc tam varbūt neesam pamanījuši. Zinātne un māksla - divas māsas, kuras būs uzmanības centrā šī mēneša lielajā sarunā, cenšoties saprast, vai un kā šīs jomas rod saskares punktus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas divi biologi un mūziķis, un tās nav viņu vienīgās izpausmes jomas. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs, kaislīgs fotogrāfs Zigmunds Orlovskis, hidrobioloģe, Latvijas Kultūras a

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa)

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apme

Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem kā "H&M", cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā. Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā? Ģipsis augsnes attīrīšanā Ģipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pi

Šodien apģērba audumam vairs nepiegriežam tik lielu vērību - ātrā mode diktē savus noteikumus, kas parasti ir cena un pieejamība. Taču modes namos tekstils "spēlē galveno vijoli". Kādas modes mākslinieku ambīcijas redzamas dažādos audumos? Vai ir audumi, kurus radīja konkrēti modes nami kā savu "rokrakstu"? Kā auduma prestižs mainījies cauri gadsimtiem? Viesojamies Modes muzejā Rīgā, kur nesen atklāta izstāde “Vivjena Vestvuda. Personiska tērpu un aksesuāru kolekcija”. Izstāde ļauj ielūkoties britu modes klasiķes apģērbu un aksesuāru kolekcijā, tas ir stāsts arī par Vivjenu Vestvudu kā panku estētikas izveidotāju, britu stila, īpaši tartana un tvīda, apdziedātāju. Tas vedināja arī mūs paraudzīties tuvāk, kā modes nami vai mākslinieki kādu konkrētu audumu iegūst savā “paspārnē”. Par to saruna ar muzeja projektu vadītāju, Vivjenas Vestvudas izstādes kuratori Agritu Grīnvaldi. Vispirms ielūkojamies aktuālajās zinātnes ziņās ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir piešķīrusi atļauju Īlona Maska uzņēmuma NEURA

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sar

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atraša

Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu. Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē. Par makg

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nep

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, u

Jau vairākas desmitgades inženieri strādā pie autonomā transporta, varbūt 2024. gads būs tas gads, kad beidzot pieredzēsim šī atklājuma uzvaras gājienu? Kā sokas pašbraucošo auto jomā, cik tālu esam tikuši ar drošības jautājumiem un kādas atziņas ir gūtas, strādājot pie auto, kas apvieno sevī transporta līdzekli un šoferi? Dodamies uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu, lai tur tiktos ar institūta zinātnisko direktoru Modri Greitānu un gūtu plašāku sapratni minētajiem jautājumiem. Lai vai cik tehnoloģijas būtu gājušas uz priekšu, vismaz pagaidām mēs pilsētu ielās vēl neredzam automašīnas, kurās neatrastos autovadītājs pie stūres. Tomēr, zinot, cik strauji tehnoloģijas attīstās, noteikti nebūs pārsteigums, ja pēc pāris gadiem ielās būs gan tādi auto, kuros šoferim uz stūres nav jāliek rokas vai arī šoferis vispār nav nepieciešams. Un, zinot, ka centieni šādus auto izstrādāt notiek jau gandrīz gadsimtu, pie kādiem rezultātiem agrāk vai vēlāk nonāksim. Kamēr cilvēks vēl pats vada auto un kamēr vilcieniem

Iegūstot vērtīgus izrakteņus no Zemes dzīlēm, kā blakusprodukts dažkārt nāk arī šis tas nevēlams, piemēram, radioaktīvais vai ķīmiskais piesārņojums. Kādas ir iespaidīgākās raktuves pasaulē un kāda ir šo vietu ģeoloģija? Kādus vides riskus var radīt šīs vietas, kad tiek iegūti vērtīgi izrakteņi no kilometriem dziļām dzīlēm? Par zināmo, nezināmo, vēlamo un nevēlamo derīgo izrakteņu ieguvēm raidījumā Zināmais nezināmajā sarunā ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli. Dziļas šahtas pazemē, lai, piemēram, iegūtu ogles, noteikti nav vieglākais darbs fiziskā ziņā, un tas arī nav drošākais. Iespējams, būs gadījies dzirdēt visai biedējošus un patiesus stāstus par negadījumiem, kas piedzīvoti darbos raktuvēs, kur var veidoties gan eksplozijas, gan nogruvumi. Iespaidojoties arī no neseniem notikumiem pasaulē, runājam par to, kā dabas stihijas var radīt radioak

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Lat

Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncetrācijas melnā stārķa olu čaumalās, mebrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā? To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniecei Antonijai Rimšai. Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu. Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā. Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairāk

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būv

Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais? Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone.

Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus? Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs. Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā vir